Eiropai vajadzīgs vienots dabasgāzes tirgus

Saraksts izskatās iespaidīgs, taču patiesībā šim plānam ir maza jēga. Šajā redzējumā gandrīz viss — gāzes resursu pieejamība, iespēja tos izstrādāt, transporta infrastruktūras politiskais un komerciālais pamatojums — labākajā gadījumā ir hipotētisks. Nesenais paziņojums par Turkmenistānas un Irākas gāzes eksportu uz Eiropu ilustrē ES ārējās enerģētikas politikas virtuālo dabu. Nav skaidrs, vai Turkmenistānai, ņemot vērā tās pašreizējās līgumsaistības, ir 10 miljardu kubikmetru gāzes, ko piegādāt Eiropai. Taču tas netiks pārbaudīts, jo ierosinātās iespējas nogādāt Turkmenistānas gāzi Kaspijas jūras rietumkrastā ne tuvu nav ticamas. Jebkurā gadījumā nekāds komerciāls līgums nav parakstīts. Aiz Irākas paziņojuma par piecu miljardu kubikmetru piegādi ik gadu, kas sāktos "turpmākajos trijos vai četros gados", ir vēl mazāk komerciālās realitātes. Kopsaucējs abos šajos paziņojumos ir projekts Nabucco — jauns "gāzes koridors" uz Eiropu caur Turciju, kas ieņem centrālo vietu Eiropas plānā apiet Krieviju. Tomēr Nabucco "barošanai" nav rezervēta gāze ne Vidusāzijā, ne Tuvajos Austrumos. Cauruļvads iecerēts kā iespēju radošs projekts, kurš, kad tiks īstenots, savāks gāzi no dažādiem avotiem. Taču, lai finansētu daudzu miljardu dolāru vērtu starptautisku gāzesvadu, ir nepieciešams ilgtermiņa līgums starp pircējiem un piegādātāju kompāniju, kura kontrolētu lielu resursu bāzi. Diplomātijas iesaistīšanās var palīdzēt mazināt nekomerciālo risku, taču nevar aizstāt komerciālo loģiku. ES amatpersonas izmisīgi cenšas parādīt, ka pa Nabucco varētu plūst daudz gāzes, taču, pat ja tā ir taisnība, tas nepadara tā būvi iespējamāku. Par to nebūtu obligāti jāuztraucas. Ideju, ka Eiropai pietrūkst vai drīz pietrūks piekļuves dažādiem un drošiem (lasi: ne krievu) dabasgāzes avotiem, neapstiprina dati. Kaut gan Krievija paplašinājusi eksportu uz Eiropu, tās daļa Eiropas importā (27 pašreizējām dalībvalstīm) kopš astoņdesmitajiem gadiem ir samazinājusies aptuveni par pusi — no 80% līdz apmēram 40%. Kopš 1990.gada 80% ES gāzes importa pieauguma bijis no avotiem, kas neatrodas Krievijā. Eiropa jau tagad saņem dabasgāzi no dažādiem avotiem. Krievijas nespēja (vai nevēlēšanās) attīstīt savu resursu bāzi un paplašināt eksportu uz Eiropu turpmākajos gados padarīs Eiropas tirgu vēl jo pievilcīgāku citiem eksportētājiem, kaut gan tas arī nozīmēs augstākas cenas. Eiropa saduras ar trim galvenajiem izaicinājumiem gāzes piegādes drošumam. Pirmais ir nodrošināt gāzes piegādes dažādošanu ne vien Rietumeiropā, bet arī Austrumeiropā, kur atkarība no Krievijas ir daudz lielāka, bet gāzes tirgus ir daudz mazāks. Tirgus integrācija ir vienīgais veids, kā to izdarīt. Vienots Eiropas gāzes tirgus radītu visu patērētāju de facto solidaritāti, un divpusējā atkarība lielā mērā zaudētu savu nozīmi. Otrais izaicinājums ir palielināt visas Eiropas spēju tikt galā ar piegādes pārtraukumiem, lai kāds būtu to iemesls. Arī te īstais ceļš ir tirgus integrācija un konkurence. Labi funkcionējošs tirgus jebkuru vietējo fizisko deficītu pārvērš vispārējā cenu kāpumā. Papildu pasākumi, piemēram, pārtraucami līgumi un avārijas krājumi palīdzētu mazināt piegādes satricinājumu ekonomisko ietekmi. Trešais izaicinājums ir likvidēt ES un Krievijas gāzes piegādes attiecību novājinošo ietekmi uz ES ārpolitiku attiecībā pret Krieviju. Integrēts un elastīgs Eiropas gāzes tirgus padarītu Austrumeiropu drošāku, tāpat kā tas padarītu attiecības starp Gazprom un lielajiem importētājiem Vācijā, Itālijā vai Francijā mazāk omulīgas. Tā ir labāka pozīcija, no kuras runāt vienā balsī ar Maskavu. Labi funkcionējoša iekšējā gāzes tirgus veidošana ir mazāk grandioza par ārējās enerģētikas politikas izstrādi, taču arī daudzsološāka. Tieši uz to Komisijai vajadzētu koncentrēt uzmanību. Raksts pārpublicēts no Financial Times