Taču pēc tam abas valstis aizvien vairāk atsvešinājās viena no otras. Francija nekad ar entuziasmu neiesaistījās paplašināšanas procesā, bet eiro ieviešana radīja nopietnu spriedzi Francijas un Vācijas attiecībās no 1993. līdz 1999.gadam. Francijas 1996.gadā pieņemtais lēmums atteikties no obligātā karadienesta, vienlaikus paplašinot kodolizmēģinājumus, maz darīja attiecību uzlabošanai. Žaka Širaka prezidentūras pēdējie gadi lielākoties radīja strupceļus, kuru kronis bija 2005.gada maijā franču pateiktais nē Eiropas Savienības konstitucionālā līguma projektam.
Protams, franču—vācu dzinējs nevar darboties tāpat kā agrāk. Abu valstu augstprātīgā izturēšanās — piemēram, Austrumeiropas nodokļu režīmu kritika, vienlaikus pašiem nepakļaujoties Eiropas Savienības Stabilitātes un izaugsmes paktam, — atbaidīja citas ES valstis, it īpaši visjaunākās dalībvalstis. To pašu darīja arī abu valstu uzpūtīgais apgalvojums, ka tās vienīgās saprotot "politisko Eiropu" un tāpēc kārtošot darījumus — kā, piemēram, vienošanos par lauksaimniecību 2002.gada oktobrī — divpusēji.
Tik un tā ES joprojām ir atkarīga no Francijas un Vācijas kā dzinējspēka. Tās var būt zaudējušas autoritāti, taču bez tām Eiropas Savienībā nekas daudz nenotiek. Ko var darīt, lai ģenerētu jaunu vadības izjūtu ap Francijas un Vācijas asi?
Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī ievēlēšana pirms gada varbūt solīja jaunu sadarbības ēru. Taču Sarkozī uzskats, ka Eiropas Centrālā banka ir jāpakļauj politiskām manipulācijām, sarūgtināja Vāciju, tāpat arī viņa vizīte Maskavā, jo Vācijai radās sajūta, ka tā tiek apieta.
Vēl vairāk — Sarkozī diskusijās ar Lielbritānijas premjerministru Gordonu Braunu martā viņa divu dienu valsts vizītes laikā Londonā nozīmīgā vieta bija darījumam, kas paredz izmantot Francijas ievērojamo kompetenci kodolenerģijas jomā, lai būvētu jaunas paaudzes atomelektrostacijas Lielbritānijā, un tas kļuva par vēl vienu disonanses avotu attiecībās ar Vāciju. Sarkozī uzskata kodolenerģiju par daudzsološu "atjaunojamās" enerģijas avotu, turpretim Vācija joprojām nelokāmi iebilst pret to — kanclere Angela Merkele izvirzīja šo politiku savas darba kārtības galvgalī Vācijas prezidentūras laikā 2007.gadā.
Sarkozī vizītes laikā Londonā Francija un Vācija arī apņēmās veicināt Eiropas drošības un aizsardzības politiku (ESDP), un Francijas gadījumā — sūtīt vairāk karavīru uz Afganistānu. Taču arī Vācija ir jāiesaista ESDP un Afganistānā. Ja Sarkozī prezidentūrai ir kāda nozīme Francijas un Vācijas attiecībās, tā varētu būt mēģinājums pastiprināt uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīga jauna vadība un tai joprojām jābalstās uz Savienību dibinājušajām partnervalstīm.
Uz ciešāku Francijas un Lielbritānijas sadarbību būtu jāraugās pozitīvi, jo tā atkal bīda Apvienoto Karalisti tuvāk Eiropai. Turklāt uzlabojas arī Vācijas un Lielbritānijas attiecības. Turpmākais progress kļūs aizvien svarīgāks, jo Eiropas atbildība tiek uzvelta vairāk pleciem: Irāna, klimata izmaiņas un ESDP ir kopīgas lēmumu pieņemšanas piemēri.
Taču plašāki ģeostratēģiskie jautājumi, piemēram, ES attiecības ar Krieviju un tās saites ar NATO, prasa, lai tiem uzmanību pievērstu lielāka vadības komanda, arī Austrumeiropas valstis. Polijai piemīt šis vadības potenciāls, pat ja Vācija arī turpmāk darbosies kā līme starp Austrumiem un Rietumiem.
Sarkozī teicis, ka viņš vēlas koncentrēt Francijas prezidentūru Eiropas Savienībā uz veicinošiem pasākumiem, lai pievērstos klimata izmaiņām, Eiropas migrācijas politikas pārskatīšanai un ESDP aktivizēšanai saskaņā ar Francijas lēmumu atgriezties NATO. Vēl vairāk — Lisabonas līgums droši vien sāks tikt īstenots Francijas prezidentūras laikā ar ES nākamās vadības, tai skaitā pastāvīgā prezidenta, nominēšanu un centieniem izveidot Eiropas nākamo ārējās darbības dienestu, kas būtībā būs ES Ārlietu ministrija.
Tā ir vērienīga programma, un Francijai būs vajadzīgs Vācijas atbalsts, lai gūtu panākumus. Laimīgā kārtā Francijas un Vācijas strīdi, kas bieži ir šķietami asi, neturpinās ilgi un var pat kalpot, lai no jauna koncentrētu cilvēku uzmanību uz šo attiecību svarīgo nozīmi. Kādu laiku spriedze abu valstu attiecībās palielinājās tiktāl, ka Francija paziņoja, ka tā atliek "Blēsheimas sarunas", kurās Francijas un Vācijas līderi regulāri apmainās ar viedokļiem par Eiropas jautājumiem un kuras sākās 2001.gadā. Tomēr galarezultātā abu valstu institucionālie komunikācijas mehānismi ir noturējušies.
Francijai un Vācijai līdz ar pārējām ES valstīm jāpatur prātā, ka Lisabonas līgums būtībā ir Eiropas konstitūcija, kas izstrādāta, lai ievestu Savienību XXI gadsimtā, un tās panākumi prasa plašāku vadību. Francijai savas prezidentūras laikā jāparāda, ka tai tiešām rūp Eiropa un tās loma pasaulē un ka ES ir kaut kas vairāk nekā instruments Francijas rokās. Jaunas vadības komandas veidošana Eiropas Savienībai būs Sarkozī galvenais uzdevums.u
Raksta autore ir Eiropas Ārlietu padomes (ECFR) vecākā pētniece un Berlīnes biroja vadītāja
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate