Eiropas Savienība Vīnes spogulī

Šo Eiropas mikrokosmu pārvaldīja uz diviem troņiem sēdošs imperators — karalis un divi parlamenti, kas pārstāvēja karaļvalsts lielā mērā neatkarīgās Austrijas un Ungārijas puses. Hābsburgu impērija darbojās kā stabilizējošs spēks savām tautām un Eiropai. Savām izkaisītajām etniskajām grupām tā pildīja dubulto tiesneša un ārā sviedēja lomu, nomierinādama vietējos strīdus un aizstāvēdama mazās valstiņas pret plēsīgajām valstīm. Tā arī aizpildīja ģeopolitisko vakuumu kontinenta sirdī, iegrožodama Vāciju un Krieviju. Kamēr tā pildīja šīs funkcijas, Austriju uzskatīja par "Eiropas nepieciešamību" — tautu un valstu līdzsvarotāju, kurai nevarēja iedomāties aizstājēju. Taču XX gadsimta sākumā impērija sadūrās ar divām problēmām, kas lika apšaubīt tās spēju pildīt šīs misijas. Pirmkārt, tā izrādījās nespējīga samierināt un pārstāvēt savu sastāvdaļu intereses. Problēmas centrā bija 1867.gada kompromiss, kas sadalīja impēriju Austrijas un Ungārijas daļās. Izslēdzot slāvus, kuri veidoja pusi no impērijas iedzīvotājiem, Kompromiss tika uzskatīts par vācu/maģāru dominēšanas instrumentu. Visi mēģinājumi modificēt šo izkārtojumu apstājās pie tā, kas bija nepieciešams: pie politiskā noregulējuma starp vāciešiem un slāviem līdzīgi tam, kāds bija panākts starp vāciešiem un maģāriem. Otrkārt, daļēji iekšējo nacionālistisko krīžu dēļ impērijai kļuva aizvien grūtāk noteikt vienotu, neatkarīgu kursu starptautiskajās attiecībās. Sadūrusies pēc 1906.gada ar uzstājīgāku Krieviju, Austroungārija sāka aizvien vairāk paļauties uz Vāciju, tādējādi atsakoties no impērijas īpašā ģeopolitiskā stabilizētāja statusa. Šīs problēmas nodarīja nelabojamu kaitējumu Austroungārijas kā "nepieciešamības" tēlam — gan tās pavalstniekiem, kuri sāka uzskatīt nacionālo pašnoteikšanos par augstāku alternatīvu nekā pārnacionālisms, gan ārējām lielvarām, kuras 1918.gadā sadalīja impēriju. Tā beidzās pirmā Eiropas Savienība. Tāpat kā Austroungārijai, Eiropas Savienības pastāvēšanas jēga ir tās spējā pacelties pāri savu sastāvdaļu vietējam varas līdzsvaram un pakalpojumā, ko tas sniedz starptautiskajai sistēmai. ES 2007.gadā sadūrās ar izaicinājumiem, kuri ļoti līdzinājās tiem, ar kādiem 1907.gadā sadūrās Austroungārija. Daudzas ES visjaunākās dalībvalstis turpina cīnīties ar ģeopolitiskās uzticēšanās jautājumu. Tas atklājas spriedzē, kāda pastāvējusi starp Poliju, kura baidās no ES vadošās grupas kundzības, un Vāciju, kura nevēlas uzņemties finansiālo nastu savienībā, kurā tā nav pietiekami pārstāvēta. Ļaujot šim konfliktam turpināties, tas var dot metastāzes, novedot Eiropas Savienību tādā pašā krīzes stāvoklī, kāds bija pārņēmis Austroungāriju. Ar otro problēmu kopumu ES saduras no ārienes. Tāpat kā Austroungārija, ES atrodas starp diviem vareniem kaimiņiem: atdzimstošo Krieviju, kas cieši apņēmusies atgūt zaudēto ietekmi, un šķietami revizionistisko ASV, kas aizņemta ar militārām avantūrām ārvalstīs. Eiropas Savienībai pamācošas ir trīs Austroungārijas pieredzes mācības. Pirmkārt, kaut arī centrāleiropieši politiski ir vairāk iesaistīti nekā Hābsburgu slāvi, daudzi no viņiem uzskata, ka viņi ne ekonomiski, ne stratēģiski nav vienlīdzīgā stāvoklī ar ES-15 valstīm. Rezultāts var būt jauno dalībvalstu tendence enerģiskāk uzsvērt savas nacionālās intereses ES forumos. Baidīdamies no jaunas obstrukcionisma ēras, ES līderi atsākuši sarunas par divu ātrumu savienību, kurā rietumvalstu avangards cenšas dziļāk integrēties, atstājot jaunpienācējas iedzinēju lomā. Taču, kā liecina Hābsburgu vēsture, šāds izkārtojums nostiprina privilēģijas "tiem, kuriem ir", un rada nenovīdību "tiem, kuriem nav". Savienībā, kas sastāv no daudzām daļām, nav īso ceļu: Eiropas Savienībai jānodrošina perifērijai tāds pats integrācijas līmenis kā impēriskajam kodolam. Otrkārt, tāpat kā Austroungārijai bija nepieciešams noregulēt attiecības starp vāciešiem un slāviem, Eiropas Savienībai jāatkārto 1952.gada Francijas un Vācijas samierināšanās starp tās lielākajām rietumu un austrumu dalībvalstīm Vāciju un Poliju. Kopīgā 1952.gada tērauda iniciatīva varētu rast paralēli Vācijas un Polijas iniciatīvā kopīgi pārvaldīt dabasgāzes importu. Visbeidzot, lielā mērā tāpat kā Austroungārija veidoja aliansi ar Vāciju, lai aizpildītu stratēģisko nepieciešamību pēc militārās drošības, ES dalībvalstis, saņemdamas Krievijas gāzi, cenšas apmierināt savu stratēģisko nepieciešamību pēc enerģētiskās drošības. Tomēr pārmērīga paļaušanās uz Krieviju tik stratēģiski svarīgas izejvielas piegādē palielina interešu atšķirības starp tādām dalībvalstīm kā Vācija, kurai ir privileģētas partnerattiecības ar Krieviju, un tādām kā Polija, kura uzskata Kremli par draudu. Lielā mērā tāpat kā Austrijas bloks ar Vāciju lika slāviem meklēt Krievijas aizbildnību uz impērijas vienotības rēķina, Eiropas saites ar Krieviju liek jaunajām dalībvalstīm meklēt ASV aizbildnību uz ES vienotības rēķina. Kā atklāja Austroungārija, tiklīdz sāksies ģeopolitiskā atkarība, dominējošā lielvalsts centīsies izmantot no tās atkarīgo sabiedroto savu interešu paplašināšanai, nevis ļaus tai atgūt manevrēšanas brīvību. Kaut arī maz ticams, ka ES jebkad panāks neatkarību no Krievijas enerģijas, tā var uzlabot savu spēju tikt galā ar atkarību, atrodot to, kā pietrūka Austroungārijai: ietekmes sviru, lai saglabātu attiecības uz relatīvi vienlīdzīgiem pamatiem. Tas vispirms nozīmē runāt vienā balsī enerģijas jautājumos. Galarezultātā daudzi no tiem, kuri cīnījās, lai panāktu Austroungārijas nāvi, vēlāk sēroja par tās aiziešanu; kā liecina turpmākie notikumi, vecā impērija bija lielāka nepieciešamība, nekā viņi spēja aptvert. Mācoties no tās kļūdām, mūsdienu eiropieši tomēr varētu būt spējīgi reformēt un iedvest jaunu dzīvību "impērijā", kuras vissvarīgākais darbs vēl ir priekšā. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate/Internationale Politik