Šovasar miljoniem ceļotāju nebija jāmaksā apgrūtinošās un dārgās nodevas par valūtas maiņu. Taču priekšrocībām tirdzniecībai un investīcijām, ko rada ārvalstu valūtas maiņas risku trūkums eiro zonā, ir lielāka ekonomiskā nozīme. Līdz ar kopējo valūtu vienotais tirgus eiro zonas dalībvalstīm ir nokomplektēts.
Kopš 1999.gada Eiropas Monetārās savienības (EMU) locekles ir pārcietušas vairākus ārējos satricinājumus: naftas barela cenas kāpumu no aptuveni 10 līdz 150 dolāriem; vērtspapīru tirgus sabrukumu, kad sprāga dotcom burbulis; terorisma riska izplatīšanos pēc 2001.gada 11.septembra un divus karus. Sākot no pagājušās vasaras, ASV paaugstināta riska hipotekāro kredītu krīze izraisīja nestabilitāti finanšu tirgos, kurai vēl nav redzamas beigas.
No pagātnes pieredzes ar nacionālajām valūtām eiropieši būtu varējuši gaidīt, ka jebkurš no šiem šokiem izraisīs smagu krīzi ārvalstu valūtas tirgos. Nav grūti iedomāties, kas būtu noticis nesenās finanšu krīzes laikā, ja eiro zonas valstīm joprojām būtu bijušas visas to nacionālās valūtas: milzīga spekulācija ar dažām valūtām, plaša centrālo banku intervence un visbeidzot paritātes sistēmas sabrukums.
1992. un 1993.gadā izcēlās dramatiska krīze Eiropas valūtas maiņas kursa sistēmā. Kopš tā laika kapitāla apjoms, kas ir gatavs izmantot jebkādu izdevību ārvalstu valūtas tirgos, ir daudzkārt palielinājies, kas padarītu jebkādu līdzīgu situāciju mūsu dienās daudz bīstamāku. Deviņdesmito gadu sākuma krīze radīja risku status quo ES kopējā tirgus iekšienē. Ir grūti noticēt, ka pie pašreizējām milzīgajām kapitāla plūsmām vienotais tirgus būtu pārdzīvojis vairākas krasas un pēkšņas valūtas kursa maiņas.
Tādas pārmaiņas maiņas kursos, kāda redzējām 1991. un 1992.gadā, spēcīgi ietekmē relatīvās cenas precēm, ar kurām tirgojas dažādas valstis. Valstīs, kuras pārdzīvoja spēcīgu valūtas vērtības pieaugumu, kompānijas (un arī arodbiedrības) tiek pakļautas pēkšņam un smagam konkurētspējas zudumam. Šādas firmas neapšaubāmi sāk klaigāt pēc aizsardzības pret šķietami "netaisnīgiem" apstākļiem.
Tiesa, eiro nekavēja Eiropas finanšu institūcijām pieņemt riskantus investīciju lēmumus, nedz arī sekas, ko šie lēmumi izraisīja finanšu tirgiem. Taču tas tā nebija paredzēts. Tā vietā eiro panāca to, ko tam bija paredzēts panākt: krīze tika apturēta, jo tā nevarēja kaitēt valūtas maiņas tirgiem eiro zonā.
Kad pagājušajā gadā finanšu tirgos izcēlās nekārtības, Eiropas Centrālā banka (ECB) nekavējoties nodrošināja pietiekami lielu skaidrās naudas apjomu, lai nomierinātu situāciju, un kopš tā laika turpina to darīt. Vienlaikus ECB nekad nezaudē no redzesloka savu galveno mērķi — cenu stabilitātes saglabāšanu.
ECB jau no paša sākuma veiksmīgi nostiprināja inflācijas prognozes līmenī, kas atbilst tās cenu stabilitātes definīcijai. Šis sasniegums ir krasā pretrunā ar visām kritiskajām balsīm, kuras brīdināja pret šo Eiropas Monetārās savienības eksperimentu un pat pareģoja tā agru neveiksmi.
Pirmajās nedēļās pēc ECB nodibināšanas 1998.gada jūnijā es saņēmu vēstuli no Nobela prēmijas laureāta Miltona Frīdmena, kurš apsveica mani ar iecelšanu par izpildvaldes locekli, ko viņš nodēvēja par "neiespējamu darbu". Viņš bija pārliecināts, ka monetārā savienība Eiropā ir lemta neveiksmei. Tomēr mūsdienās ir grūti atrast kādu, kurš neuzskatītu eiro par izcilu panākumu, un ECB tik droši stāv uz kājām, ka cilvēki tagad uztver šo panākumu kā pašu par sevi saprotamu.
Taču tas nav laimīga gadījuma jautājums. Eiro panākumu pamatā ir smags darbs, pārliecināta uzticība kopējās valūtas unikālajai vēsturiskajai misijai un, kas nav mazsvarīgi, labi izraudzīta monetārās politikas stratēģija.
Tomēr šie panākumi nav iemesls ieslīgt pašapmierinātībā. Priekšā stāv lieli izaicinājumi. Vājinoties izaugsmei, Stabilitātes un izaugsmes paktu sagaida jauna, smaga pārbaude. Un, kas ir tikpat svarīgi, reformas, kuru mērķis ir nodrošināt lielāku tirgu elastību, joprojām atpaliek no tā, kas nepieciešams, lai pilnībā izmantotu vienotās monetārās politikas priekšrocības.
*Raksta autors ir viens no ECB valdes dibinātājiem un bankas pirmais galvenais ekonomists. Viņš sarakstījis grāmatu Eiro dzimšana (The Birth of the Euro), kuru nesen klajā laida izdevniecība Cambridge University Press.
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate