Tātad galvenais ir nevis neklupt, bet prast pēc tam nostāties uz kājām. Ekonomiska krīze ir klupiens, tāpēc sabiedrībai šādos brīžos kā nekad ir nepieciešams atbalsts, jo citādi nepiecelties. Nenoliedzami atbalsts jāmeklē gan sabiedrotajos, gan pašos. Tomēr ir jomas, kur jāmeklē spēks sevī — tikai pašiem mums ir spēja garantēt savā valstī iekšējo drošību, it sevišķi tagad, hroniskajām sociālajām kaitēm saasinoties.
Viena no šādām sociālām kaitēm ir noziedzība, kurai ekonomikas krīze skan kā modinātāja zvans — ir laiks! Šis ir jāvērtē kā visreālākais drauds klupienā esošajai sabiedrībai, stiprinot šādā brīdī tos institūtus, kuriem sabiedrība jāsargā. Īpaši tās institūcijas, kas strādā ar likumpārkāpējiem ikdienā vaigu vaigā, — policiju, cietumus, probācijas iestādes. Blakus tam ir vēl kas — atbildīgajām amatpersonām šādos brīžos jātop par gudriem diagnostiķiem, jāspēj saredzēt situācija un prognozēt savas rīcības sekas.
Vērojot pēdējā nedēļā mūsu politikas lauciņa censoņu rosību, rodas bažas par prasmi spēt saredzēt situāciju un piemērojamo risinājumu sekas. Pēc premjera aicinājuma ekonomēt valsts budžeta līdzekļus — samazināt valsts pārvaldē strādājošo skaitu — katrs no atbildīgo ministriju vadītājiem ķēries klāt šim darbam adekvāti savai izpratnei par to, kas ir, viņuprāt, ministriju štatu samazināšana par pieciem procentiem. Turklāt bieži vien bez vadāmās nozares (ministrijas) lomas izvērtējuma pašreizējā situācijā. Kaut arī par ierēdņu skaita samazināšanu pašu ministriju centrālajos aparātos dzirdams mazāk, nadzīgi sākta ministriju padotības iestāžu štatu sarakstu pārskatīšana.
Tā 28.augustā tieslietu ministrs G.Bērziņš nāk klajā ar ziņu, ka ekonomijas nolūkos tiks apvienoti četri cietumi un viens no tiem (Pārlielupes) būs slēgts šā paša gada decembra vidū. Zem efektīvā paziņojuma ir situācija, ka apvienojamie Rīgas Centrālcietums un Matīsa cietums jau vēsturiski ir viena teritorija un dabā atrodas blakus viens otram. Tomēr abās iestādēs ir visai atšķirīgi soda izpildes režīmi ieslodzītajiem, kas prasa dažādas darba metodes, un uzraugu skaitam ir jāatbilst ieslodzīto skaitam un teritorijas pārraudzības vajadzībām, tāpēc apvienošanas finanšu ieguvums šeit varētu materializēties tikai dažos administrācijas pārstāvjos.
Otrie divi cietumi — Grīvas un Daugavpils cietumi — lai gan atrodas vienā pilsētā, tomēr ir gana lieli un tālu viens no otra. Tāpēc ir grūti iedomāties, kā šos cietumus varēs efektīvi administrēt abus no viena punkta. Taču viens cilvēks par galveno uz diennakti iestādē vismaz ir jāatstāj! Tādējādi arī šeit administrācijas izdevumu samazinājums būs visai niecīgs, kaut arī uzstādījums skaļš un rada vētrainas darbības iespaidu. Neskatoties uz to, ka Pārlielupes cietuma slēgšana ir ieplānota šā gada aprīļa sākumā izsludinātajā Ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstības koncepcijā, tieslietu ministrs nevar sagaidīt, kamēr valdība apstiprina politikas dokumentu, bet steidzas ar savu rīkojumu tam pa priekšu. Nez ko nokavēt bažījas G.Bērziņa kungs?
Arī šajā gadījumā rīcības efektivitātei, visticamāk, ir iluzors raksturs, jo cietumu neslēdz tāpēc, ka tas kļuvis tukšs veiksmīgas kriminālpolitikas rezultātā vai kaut kur ir piemērotākas telpas, kurās strādāt ar ieslodzītajiem būtu efektīvāk, bet tādēļ, ka kaut kas ir tagad jāapvieno un jāslēdz. Šajā gadījumā — ieslodzītie nekur nepazudīs, tas nozīmē, ka nekur nepazudīs izdevumi viņu uzturēšanai. Viena alga, lai kurā Latvijas nostūrī tie būtu, ikviens no tiem valstij dienā izmaksā 13 latu. Tagad tiem būs jāpielāgo jaunas telpas jaunā vietā un cietumu administrāciju apvienošanas rezultātā iegūtā naudiņa, visticamāk, tur arī izkūpēs.
Tajā pašā laikā tās pašas Tieslietu ministrijas padotībā esošā Valsts probācijas dienesta klienta, kurš strādā sabiedrībai lietderīgos darbos un izpildes laikā uztur sevi pats, uzraudzības izmaksas ir tikai aptuveni Ls 0,75 dienā.
Par šā dienesta attīstību, kas dod iespēju izpildīt kriminālsodus lētāk un — beigu beigās — arī mazina klientu skaitu cietumos, ministrija tik ļoti nebažījas, pat runā par tā reorganizāciju.
"Ekonomijai" mūsu valstī tiešām bieži ir maz kopīga ar matemātiku, tāpēc laikam tā ir tik sarežģīta. Sarežģītu uzdevumu pagājušās nedēļas nogalē iekšlietu ministrs M.Segliņš devis policistu arodbiedrības vadītājam A.Sūnam — atnākot lūgt policistiem inflācijai adekvātu algas pielikumu, A.Sūna saņēmis tādu kā "publisku pašapgraizīšanās uzdevumu, ietverot tajā neiespējamo misiju" — līdz nākamajai otrdienai iesniegt priekšlikumus par iespējām samazināt liekos policistu štatus un par to, kā uzlabot noziedzības atklāšanas rādītājus. Atskatoties vēsturē, 90.gadu ekonomiskās krīzes laikā bija aptuveni 15 000 policistu štata vietu, tagad to ir aptuveni 8500, no kurām tūkstotis ir tukšas. Atliek vienīgi vēlēties, lai pēc šādas personāla politikas savā darbavietā paliek vismaz daži policisti, kam beigās nolasīt vismaz tos "rādītājus"!
Paliek cerība, ka tuvo pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanu provocētā valdības vīru hiperaktivitāte, kas šobrīd izpaužas neizmērojamā izpildīgumā, mitēsies un lēmumi netiks pieņemti emocionālā gaisotnē. Tikai tuvredzīgi vadītāji svārstīgas ekonomiskās situācijas apstākļos taupības režīmu vērš pret tiesību aizsardzības iestādēm — policiju, probāciju, cietumiem un citām. Ja tā — grābeklis ir nokritis un uz tā, visticamāk, kāds uzkāps, tad būs jāmaksā trīskārt.
Tā būs sabiedrība — kad uz notikuma vietu laikus neieradīsies policisti, jo nav naudas degvielai; no bijušā ieslodzītā rokas bojā aizies kārtējais bērns, jo nav, kam to uzraudzīt; no cietumiem nāks ārā sabiedrībā normāli pastāvēt nespējīgi ļaudis. Tad nekas cits neatliks, kā tautai izdalīt bises, lai katrs sargā sevi pats!