Eža kažociņš

Politiķiem nepieciešams pārskatīt pašu sastrādāto un neizdarīto, attīstīt drošības iestādes, lai tās atbilstu ne tikai pašu amatpersonu subjektīvajai izpratnei, bet gan Satversmē nostiprinātiem neatkarīgas, demokrātiskas un republikāniskas valsts pamatprincipiem, kuri sevī ietver varas dalīšanu, tiesiskumu un likuma prioritāti. Augstākais izpildvaras orgāns - Ministru kabinets (MK), kuram saskaņā ar Satversmi jānes atbildība par valsts drošību, nav centies šo lietu stūrēt ar augstu atbildības pakāpi. Iespējams tam bijuši daudzi iemesli - duālisms drošības iestāžu vadībā (NDP funkcionēšana pēc prezidentālas valsts (ASV) parauga), SAB ilgstošā atrašanās pretrunā Satversmes 58.pantam ārpus MK padotības, SAB izpildvaras kontroles aizvietošana ar parlamentāru un personīgu kontroli (A.Panteļejevs), tā objektīvu un subjektīvu pacelšanu virs citiem specdienestiem, Krievijas specdienestu tieša un netieša darbība, ministru prezidentu pašnorobežošanās, (V.Krištopāns), vēlme ar specdienestu palīdzību risināt to kompetencē neietilpstošus jautājumus (A.Šķēle, A.Kalvītis), sabiedrības pamatotas aizdomas par specdienestu pārlieku tiešu personisku vadību (E.Repše, A.Kalvītis). Latvijā izveidojies tāds drošības iestāžu modelis, kas līdzīgi VFR, kura pēc kara rūpīgi apsvēra šo problēmu, novērš viena totalitāra specdienesta eksistenci, tam saaugot ar totalitāras ideoloģijas vienpartijas diktatūru (KGB, RSHA). Varas dalīšana notiek starp Militārās izlūkošanas un drošības dienestu (MIDD) - padots Aizsardzības ministrijai), drošības policiju (DP) - padota Iekšlietu ministrijai un politisko drošību (SAB) - padots MK. Mēģinājums apvienot specdienestus vai būtiski grozīt to kompetenci un statusu būtu uzskatāms par varas dalīšanas principa pārkāpumu. Visas drošības iestādes veic izpildvaras funkcijas, tādēļ tās ir valsts pārvaldes ie­stādes, un saskaņā ar Satversmes 58.pantu kā iestādes, kuras ar savu varu ietekmē personas un kuru rīcība uzskatāma par bīstamām, jābūt padotām MK kā augstākam izpildvaras orgānam, kurš ne tikai pārvalda, uzrauga un kontrolē drošības iestādes, bet nes arī tiesisku un politisku atbildību par šo iestāžu vadītāju un konkrētu amatpersonu rīcību. SAB direktora iecelšanā šo izpildvaras kompetenci MK dala ar Saeimu. Sekojot Satversmes prasībām, MK un tieši ministru prezidentam jārealizē vara un jānes atbildība par minētām iestādēm. Tas izdarāms, ieviešot VFR aprobēto specdienestu pārvaldes modeli. Par likumam neatbilstošu atzīstama Tieslietu ministrijas (TM) rīcība, realizējot pārraudzību pār SAB. Saskaņā ar likumu SAB ir padots MK, bet ne TM; MK var pilnvarot kādu no saviem locekļiem realizēt SAB padotību MK un par tādu ir noteikts tieslietu ministrs. Tajā pašā laikā SAB paliek un tam jāpaliek MK padotībā un atbildībā, bet TM aparāta ambīcijas, kuras tika piesavinātas ministres S.Āboltiņas laikā, nav likumīgas. Bez diskusijām Saeimā pieņemts jauns MK iekārtas likums, kurā, neņemot vērā noraidītos drošības likumu grozījumus, atdzīvināta ideja par šaura loka MK locekļu orgānu veidošanu (26. pants). Drošības iestādes kopumā jāvada un par tām atbildīgam jābūt Ministru prezidentam un MK, reizē nesot arī politisko atbildību; tas jānosaka ar likumu. Informācijas apmaiņa un to darbības koordinēšana uzlabojama ar speciālas institūcijas izveidi MK padotībā, bet kā pretlikumīgu jāvērtē vēl vienas drošības iestādes - Informācijas analīzes biroja izveidošanu. Tas tika izdarīts, pārkāpjot Saeimas kompetenci; pat šodien tā darbojas bez likumīga pamata. Drošības iestādes ir izsmeļoši uzskaitītas Valsts drošības iestāžu likumā, jaunu drošības iestādi var nodibināt tikai ar likumu. Sekojot VFR modelim, MK nepieciešams nodrošināt reālu drošības iestāžu vadību, ko nevar izdarīt tieslietu ministrs, jo SAB augstākstāvošā iestāde ir Valsts kanceleja, bet ne TM. VFR valsts kancelejā ir izveidota struktūrvienība, kura nodarbojas ar VFR drošības dienestu vadību. To tieši nedara ministri vai kāda politiskā padome, bet VFR valsts kancelejas direktoram šajos jautājumos nepadota profesionāla amatpersona valsts sekretāra rangā, kura nes profesionālu atbildību un ir tieši padota politisku atbildību nesošam kancleram un kabinetam. Lai veiktu reālu padotās iestādes pārvaldi, to nevar veikt tikai politiska amatpersona. Nepieciešams profesionāls ierēdņu aparāts (ne politiski padomnieki, kā R.Lagzdiņš ar vidējo izglītību), un tas veidojams Valsts kancelejas sastāvā papildus ar valsts sekretāru priekšgalā. Tiesiskā valstī drošības iestāžu kontrolē papildus izpildvarai piedalās parlaments. Saeimai ir iedalīta daļa no izpildvaras funkcijām, kas izpaužas SAB direktora iecelšanā, tā apstiprina MK iesniegto budžetu, kurā noteikts to finansējums. Saeimā ir Nacionālās drošības komisija, kura nodarbojas ar drošības iestāžu parlamentāro kontroli. Drošības iestādes, tāpat kā citas valsts pārvaldes iestādes, nav un nevar būt padotas Saeimai vai tās komisijām, par šādu modeli (vai par autonomiju) var runāt tikai populisti un nejuristi (J.Lagzdiņš, A.Loskutovs). Nepieciešama diskusija un grozījumi likumos, jo parlamentārā kontrole nav deputātu uzaicināšana uz drošības iestādi, cienāšana ar speķa pīrādziņiem un vispārēju frāžu bārstīšana; parlamentārai kontrolei jābūt reālai. Nodarbojoties ar savu galveno - likumdošanas - funkciju, Saeimai jānodrošina, lai katru drošības iestādi regulētu atsevišķs parlamenta likums. Jālikvidē totalitārisma palieka un jāpanāk, ka no DP kompetences ar likumu svītrotā represīvā krimināllietu izziņas funkcija faktiski tiktu realizēta, tā beidzot panākot, ka nevienā drošības iestādē atšķirībā no totalitārām valstīm netiktu apvienotas preventīvās (slepenās) izziņas funkcijas ar represīvām (sodīšanas). Paradoksāli, ka šādu totalitārām valstīm raksturīgu praksi cenšas uzturēt ģenerālprokurors J.Maizītis. Tiesiskuma kontroli drošības dienestu darbībā nodrošina tiesu varas iestādes - tiesas un prokuratūra, tām piemīt svarīga loma drošības dienestu kontrolē, tomēr tās nevar aizvietot izpildvaru. Apšaubāmas ir rekomendācijas drošības iestāžu kontroli, līdzīgi kā jebkuru citu represīvu izpildvaras iestāžu kontroli, nodot vienas varas rokās. Kopā ar tiesībām pārvaldīt šīs iestādes politiķi par šo iestāžu un to amatpersonu rīcību nes politisko atbildību un nomaināmi ar politiskās atbildības mehānismu (vēlēšanu) palīdzību. Prokuratūras kontroles saturs ir tiesiskuma kontrole, ar to nav jaucama augstākstāvošo iestāžu faktiskās rīcības kontrole, kurai seko atbilstīga izpildvaras reakcija. Prokurori par savu rīcību politisko atbildību nenes un ar vēlēšanu palīdzību nav nomaināmi, un to rīcībā nav izpildvarai adekvātu reaģēšanas līdzekļu. Par kļūdu jāatzīst amatpersonu (J.Maizītis, A.Guļāns) nespēju prognozēt, ka sankcionējot noklausīšanos, nepieciešama prokurora uzraudzība, jo procesā netiek pārstāvētas noklausāmā intereses; līdzīgi kā ar aresta sankcijām, liekas, ka tiesneši neizprot savu būtisko lomu cilvēktiesību aizsardzībā, bet prokurori - nepieciešamību dot objektīvu tiesisku slēdzienu.