Finanšu māksla

Salīdzinājumā ar vērtībām, kuras tobrīd tika iznīcinātas Volstrītā, tā bija sīknauda; taču tas bija ievērības cienīgs balsojums par uzticēšanos viena mākslinieka darbam. Kolekcionāri un ieguldītāji Finanšu burbuļi, kā tas, kurš tagad noteikti ir pārplīsis, ir cieši saistīti ar mākslas pasauli. Renesanses laika Florence bija atkarīga no Mediči aizbildnības. Sešpadsmitā gadsimta Venēcija pārvērta no garšvielu tirdzniecības iegūtās bagātības Ticiāna un Tintoreto audeklos. Pasaules nākamais lielais komerccentrs bija Amsterdama, kur atkal jau veiksmīgie birģeri atbalstīja jauno mākslas stilu un radīja Rembranta ēru. Dižie XIX un XX gadsimta sākuma finansisti, tādi kā Dž.P.Morgans, Henrijs Friks un Endrū Melons, lielu daļu savas bagātības tērēja mākslai. No viņu viedokļa mākslas darbu kolekcionēšana nebija vienkārši cēlsirdība vai rīcība sabiedrības labā. Tā nebija arī vienkārši dārgs hobijs. Viņu galerijas redzami un ļoti publiski demonstrēja spēju pazīt īstas vērtības un pieņemt uzticamus lēmumus, no kā bija atkarīgs viņu finanšu bizness. Turpretim spēja pieņemt lēmumus finanšu lietās pēc savas dabas nav atvērta pārbaudei. Tā ir atkarīga no iekšējiem darījumiem, no virzīšanās tirgum pa priekšu. Nav iespējams pateikt, kurš izdara labu izvēli un kurš spēlē neapdomīgi. Tāpēc noder pastarpināta nodarbe, kas ļauj nomaļus vērotājiem redzēt, ka vērtību atpazīšanas un lēmumu pieņemšanas process tik tiešām notiek. Nesenais globālo finanšu laikmets - varbūt mēs par to jau varam runāt pagātnē - atšķīrās no finanšu uzplūdiem pirms gadsimta. Arī tā kultūras izpausmes bija jaunas. Dažiem tā dalībniekiem mūsdienu mākslas kolekcionēšana bija iespēja parādīt, ka finanses ir kļuvušas lielākā mērā par radošu procesu, nekā tas bija vecāko finansistu pasaulē. Morgans un Melons lielākoties kolekcionēja XVI gadsimta itāļu renesanses vecmeistarus, kuru reputācija bija skaidri un stingri iedibināta. Toties jaunās mākslas kolekcionāri vairāk līdzinājās Mediči - viņi patiešām stimulēja jaunu kultūras vērtību radīšanu. Tāpat kā ar savām investīcijām, modernās mākslas tirgu pastāvīgie apmeklētāji paļāvās nevis tikai uz savu spriedumu, bet arī uz izsmalcinātu padomnieku un dīleru komandām, kuri varēja piedāvāt viedokli par to, kādas tendences labāk atspoguļo laikmeta garu. Paralēle modernismam Naivos autsaideros modernās mākslas pasaule radīja apjukumu. Kāpēc formaldehīdā saglabāta govs bija izcils kultūras sasniegums? Kāds sakars ar māksliniecisko inovāciju vai oriģinalitāti ir ar regulāri izkaisītiem krāsainiem punktiem klātajiem audekla gabaliem - Hērsta lielo un mehanizēto darbnīcu produktiem? Taču vai tāda pati plašās sabiedrības neizpratne nebija raksturīga tirgū nonākošajiem aizvien sarežģītākajiem finanšu produktiem? Nudien, šķiet, ka ar tiem saistīto risku daba nebija skaidra pat regulētājiem vai to firmu augstākajai vadībai, kuras veidoja šo biznesu. Daži modernie mākslinieki un viņu aizbildņi skaidri norāda uz paralēli starp moderno mākslu un jauniem finanšu produktiem. Deutsche Bank, kas ir Eiropas visprominentākā mākslas darbus kolekcionējošā banka, publicēja akadēmisko ekspertu viedokli, ka klienti, plašā publika esot "ārkārtīgi konservatīva, garlaicīga, tai trūkst iztēles, un tā pati nezina, ko vēlas". Pēc tādiem finanšu sabrukumiem kā dotcom burbuļa plīšana 2000.gadā vai slikto hipotekāro kredītu krahs 2007.-2008.gadā šādi viedokļi šķiet augstprātīgi. Paralēle starp mulsinošo un šķietami bezmērķīgo mākslu un nesaprotamajiem finanšu produktiem ir drīzāk biedējoša nekā nomierinoša. Bēgšana pie vērtībām Tad kāpēc Hērsta izsolei bija tādi panākumi? Daļēji tāpēc, ka tajā pārstāvētā māksla nebūt nebija nesaprotama. Visvairāk gaidītais darbs - vērsis ar zelta ragiem un nagiem - bija nepārprotami nosaukts par Zelta teļu. Taču solītājus dzina uz priekšu vēl kāds motīvs. Viens mājiens bija tas, ka krievu pircēji maksāja lielu naudu brīdī, kad gruva Krievijas banku sistēma. Tajā pašā laikā strauji pieauga pieprasījums pēc zelta rotaslietām. Nefinansiālo vērtību meklējumi atgādina raksturīgo izturēšanos jebkuras finanšu krīzes laikā, kura lielās hiperinflācijas drāmas laikā Veimāras Vācijā bija pazīstama kā die Flucht in die Sachwerte jeb bēgšana pie materiālām vērtībām. Māksla arī funkcionē kā vērtību uzkrājēja. Taču, lai būtu pārliecināts par šīs funkcijas drošumu, pircējam jābūt pārliecinātam par vēlamā objekta ilgtermiņa vērtību. Itāļu renesanses laikmeta baņķieri arī iepirka mākslas darbus, jo tie viņiem atgādināja par mūžīgajām vērtībām, kuras pārsniedz ikdienas darījumus. Viņi raudzījās uz nopirktajām gleznām un skulptūrām kā uz saikni ar mūžību. Kurš teiks to pašu par Demiena Hērsta darbiem?u * Harolds Džeimss, Prinstonas universitātes Vudro Vilsona skolas vēstures un starptautisko lietu profesors, vēstures profesors Eiropas Universitātes institūtā Florencē Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate