Saskaņas centra balsojums pret lēmumprojekta tālāku izskatīšanu, protams, nepārsteidz. Kremļa stila varas centralizācijas simpatizētājiem droši vien vairāk patiktu padomju laiku vienas partijas «demokrātija». Savukārt pozīcijas un pārējās opozīcijas deputātiem ir jāpacenšas neizvairīties no savas attieksmes savlaicīgas paušanas, atrunājoties ar parlamenta laikietilpīgo procedūru. Kad asinis lija Rīgā un Viļņā, mums bija svarīga nekavējoša ārvalstu atbalsta paušana.
Ilgstoša klusēšana ir nelāgs signāls arī valsts iekšienē, un var tikai vairot nepamatotas un kaitīgas ilgas pēc vadoņa, kurš atrisinās visas problēmas mūsu vietā. Jo ne Baltkrievijā, ne citviet, kur vara nonākusi viena cilvēka vai šauras elites rokās, nekādu paradīzi uzcelt nav izdevies. Ekonomisks uzplaukums parasti ir gājis roku rokā ar plašām pilsoniskajām brīvībām. Saeimas kavēšanās paust nosodījumu Lukašenko režīma vardarbīgajām akcijām pret opozicionāriem radīs bažas, vai tik nedemokrātisku līdzekļu lietošana savtīga ekonomiska labuma gūšana varai nešķiet attaisnojama arī Latvijā.
Ja ārlietu ministrs nevēlas skriet ratiem pa priekšu (gaidot kopējo ES paziņojumu mēneša beigās) un var tikai bezzobaini atzīt, ka notikušais Minskā «atstāj negatīvu iespaidu», bet aizsardzības ministrs neatbalsta ierobežojumu Baltkrievijas amatpersonām iebraukt ES (tas tāpat neko nedošot), tad Saeimai tomēr vajadzētu būt drosmīgākai un konkrētākai vārda brīvības atbalstīšanā. Un kāpēc gan Gvantanamo bijušā ieslodzītā uzņemšanai nevarētu sekot durvju atvēršana baltkrievu disidentiem, tostarp studentiem?