Kāpēc Vīne tā rīkojās? Golovatovam izvirzīto inkriminēto nodarījumu senums nevar būt arguments. Šveice 2009. gadā arestēja kinorežisoru Polanski, lai gan orderis viņa arestam ASV bija izdots pirms 31 gada. Starptautiskā sabiedrība turpina vajāt un tiesāt Ruandas un Balkānu slaktiņos apsūdzētos.
Normālas valstis neignorē citu valstu aresta orderus, pat ja apšauba apsūdzības pamatotību. Piemēram, Polija pērn pēc Krievijas pieprasījuma aizturēja vienu no čečenu separātistu līderiem Ahmedu Zakajevu, un, ja Zakajevu nesargātu politiskā bēgļa statuss, viņa aresta Polijā iznākums varētu būt citāds.
Zakajeva gadījums gan parāda arī ko citu: ir valstis, kuras pēc juridisko formalitāšu ievērošanas tomēr nebaidās ignorēt Krievijas spiedienu. Austrija, šķiet, baidās. Kāpēc?
Protams, var līdzjūtīgi teikt, ka austriešiem ir vēstures trauma - pēc Otrā pasaules kara beigām faktiski bija nepieciešami desmit gadi un nemitīga klanīšanās, lai Sarkanā armija aizvāktos no savas okupācijas zonas Austrijā. Var minēt, ka austrieši ir pārāk sapinušies komerciālās interesēs (enerģētika, finanses u. c.), lai uzdrošinātos saplēsties ar Maskavu. Tomēr tie it kā nedrīkstētu būt argumenti, ja runa ir par Eiropas Savienības dalībvalsti.
Un te nu mēs nonākam pie atskurbinošās tēmas: cik stingrs mugurkauls ir Eiropai attiecībās ar mūsu austrumu kaimiņu - cik mēs varam paļauties uz Eiropas solidaritāti. Itālija - Berluskoni čomošanās ar Putinu labi zināma. Vācija Merkeles laikā kļuvusi piesardzīgāka, bet viņas priekšgājēja reveransi bija spilgti. Skandināvija pēdējās desmitgadēs it kā kļuvusi patstāvīgāka, bet, ja atceras aukstā kara gadus, slikta dūša sametas. Ja nav komerciālas intereses, tad ir kaut kāda pārprasta solidaritāte attiecībā uz nemierīgām nacionālām vai reliģiskām minoritātēm (savulaik Spānija un pat Izraēla, kas gan nav ES sastāvā). Ir jārēķinās, ka Krievija savu mērogu dēļ arvien atradīs dzirdīgas ausis Eiropā, lai cik autoritārs režīms kaimiņvalstī saimniekotu.
Ņemot vērā tik lielu Kremlim draudzīgu Eiropas valstu «masu», jo svarīgāk baltiešiem šādās situācijās stingri turēties kopā. Kristovskis reaģēja adekvāti, bet nepieciešams atbalstīt leišus arī tālāk. Neaizmirsīsim, ka slaktiņš, kuru Maskava sarīkoja Viļņā 1991. gadā, bija tik nenoslēpjams un šokējošs pasaulei, ka tur lijušās asinis varbūt paglāba no līdzīga likteņa cilvēkus Rīgā.