Izejvielu augsto cenu pozitīvais aspekts

Un vēl viena patiesība: cenu mehānisms ir daudz labāks dabas resursu piešķiršanas līdzeklis nekā kari, kurus Rietumu lielvalstis izcīnīja pagājušajā gadsimtā. ASV slikti pārdomātā biodegvielas subsīdiju programma rāda, kā nevajag reaģēt. Tā vietā, lai atzītu, ka augstas degvielas cenas ir labākais veids, kā iedvesmot enerģijas taupīšanai un inovācijām, Buša administrācija iedibinājusi milzīgas subsīdijas amerikāņu fermeriem, lai viņi audzētu graudaugus biodegvielas ražošanai. Nav svarīgi, ka tas ir ārkārtīgi neefektīvi ūdens un zemes izmantošanas ziņā. Vēl vairāk, pat pēc visoptimistiskākā scenārija ASV un pasaule joprojām būs atkarīga galvenokārt no parastās fosiliju degvielas, līdz kamēr nebeigsies ogļūdeņražu ēra (ko piedzīvos nedaudzi no mums). Visbeidzot, plašu lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību atvēlēšana degvielas ražošanai ir veicinājusi kviešu un citu graudaugu cenu divkāršošanos. Vērojot pārtikas nemierus desmitos valstu, vai nav pienācis laiks atzīt, ka visa šī ideja, kaut arī labi domāta, bija milzīga kļūda? Vēl viens nepareizs gājiens ir priekšlikums uz laiku atteikties no benzīna aplikšanas ar nodokļiem, kuru nesen izvirzīja divi ASV prezidenta amata kandidāti. Lai cik slavējami būtu palīdzēt zemu atalgotajiem transportlīdzekļu vadītājiem tikt galā ar strauji pieaugošajām degvielas izmaksām, ne jau tā tas ir jādara. Degvielas nodoklis ir jāpaaugstina, nevis jāpazemina. Skumji ir tas, ka, uzturot augstas naftas cenas, OPEC dod daudz lielāku ieguldījumu vides saglabāšanā nekā Rietumu politiķi, kuri cenšas paildzināt ekoloģiski nepieņemamo patērnieciskumu. Protams, augstas ir ne vien naftas, bet visu izejvielu cenas, sākot ar metāliem līdz pārtikai un kokmateriāliem. Daudzu izejvielu cenas pēdējos pāris gados ir divkāršojušās. Naftas cenas pēdējos piecos gados ir paaugstinājušās gandrīz par 400%. Tiešais iemesls ir globālais ekonomiskais bums, kas ir bijis spēcīgāks, ilgāks un visaptverošāks nekā jebkurš cits jaunāko laiku vēsturē. Āzija ir bijusi priekšgalā, taču aizvadītie pieci gadi ir arī bijuši vislabākie Latīņamerikai un Āfrikai vairāku desmitu gadu laikā. Visaptverošs izejvielu deficīts bieži vien sākas ilgas globālās ekspansijas beigās, un šajā ziņā pašreizējais bums ne ar ko neatšķiras. Daži politiķi arī sūdzas par spekulantiem, kuri aizvien biežāk tirgo izejvielas kompleksos un attīstības stadijā esošos tirgos, kas viņiem ļauj mēģināt nopelnīt ar to, ka, teiksim, turpmākais pieprasījums no topošajiem tirgiem pārsniegs turpmākā piedāvājuma pieaugumu. Bet kāpēc tas ir slikti? Ja "spekulanti" dzen augšup šodienas izejvielu cenas, jo saprot, ka turpmākajām paaudzēm arī būs vajadzīgas izejvielas, vai tas nav veselīgi? Augstas izejvielu cenas šodien nozīmē lielāku piedāvājumu nākamajām paaudzēm un vienlaikus rada stimulu attīstīt jaunus patēriņa ierobežošanas veidus. Un atkal augstās cenas palīdz tādos veidos, kādus Rietumu politiķi, šķiet, baidās apsvērt. Jāatzīst, ka globālajam izejvielu cenu bumam ir bijusi dziļa, kaut arī ārkārtīgi sarežģīta un nenoteikta ietekme uz nabadzību. Kaut gan kāpjošās izejvielu cenas palīdz nabadzīgajiem fermeriem un nabadzīgām, ar resursiem bagātām valstīm, tās ir katastrofa pilsētu nabadzīgajiem iedzīvotājiem, no kuriem daži tērē pārtikai 50% savu ienākumu vai vairāk. Viens risinājuma elements ir kompensēt ļoti nabadzīgajiem augstās izdzīvošanas izmaksas. Ilgākā laikposmā ir būtiski svarīgi arī piešķirt vairāk naudas minerālmēslojumam un citai palīdzībai, lai veicinātu pašnodrošinātību. Pasaules Banka, ANO un pat Buša administrācija ir sākušas palīdzēt, kaut arī mazos apmēros salīdzinājumā ar problēmas mērogiem. Protams, ja ekonomiskā reforma ar resursiem bagātajā Āfrikā būtu risinājusies tādā pašā tempā kā Āzijā, strauji pieaugošo izejvielu cenu laikmetu varētu atlikt vēl par gadsimtu. Tomēr tagad, tā vietā lai čīkstētu par augstajām izejvielu cenām, valdībām vajadzētu pasargāt tikai visnabadzīgākos iedzīvotājus un atļaut cenu dzelkšņiem kalpot par modinātāja zvanu mums pārējiem. Rietumu patērnieciskums vēl nav galā, taču augstās izejvielu cenas ir skaidrs brīdinājums, ka būs vajadzīgas lielas korekcijas, kad Āzija un pārējās topošās valstis sāks patērēt lielāku gabalu no globālā pīrāga. Tiesa, kad pašreizējais ekonomiskais bums beigsies, kas nenovēršami notiks, izejvielu cenas var kristies par 25% un, pilnīgi iespējams, pat par 50% un vairāk. Rietumu politiķi līksmos, un daudzi gudrinieki atviegloti uzelpos, ka mazāk naudas nonāks nedemokrātiskās valstīs jaunattīstības pasaulē. Taču pašreizējā augsto izejvielu cenu ēra nav slikts sapnis, kuru var aizmirst, tiklīdz tas beidzas. Augstās cenas reāli signalizē par resursu nepietiekamību globalizētajā pasaulē. Tie, kuri to ignorē, it īpaši bloķējot tirgus spēkus, pieļauj traģisku kļūdu. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate