Izraugoties «misteru Eiropu»

Nav oficiālu noteikumu, vēl jo mazāk — vēlēšanu; vārdi kaut kā uzpeld medijos, lai kļūtu par ES noslēpumainās iekšējās tirgošanās sistēmas daļu. Patiesībā vakances ir piecas, tāpēc starp Eiropas kancelejām rit sarežģītas, bet noslēpumā tītas diskusijas par to, ko kurš varētu darīt, neizjaucot delikāto līdzsvaru starp politiskajām ģimenēm vai lielām un mazām valstīm. Šā procesa pamatā ir pat vēl jūtīgāks jautājums — vai cilvēkiem, kuri pārņems savā ziņā ES galvenās institūcijas, jābūt spēcīgiem līderiem? Principā visi vēlas smagsvarus; praksē daudzu valstu līderi pretojas idejai par neatkarīgāku un uzstājīgāku komandu Briselē. Dilemmu glīti summē divi skaidri izteikti augstā "mistera Eiropas" amata kandidāti. No vienas puses, ir roku pāris, ko personificē mazās Luksemburgas premjerministrs veterāns Žans Klods Junkers, kurš zina visas ES politiskās mašinērijas sīkākās detaļas un vada eirozonas ministru komiteju. Viņš neradīs grūtības, taču par viņu arī nerakstīs visas avīzes. Tad vēl ir Tonijs Blērs. Pasaulē pazīstamais, bet pretrunīgi vērtētais Blērs spēj mobilizēt sabiedrisko domu un piešķirt Eiropas projektam nozīmību, pēc kādas alkst Eiropas Savienība. Taču viņš var pārvērst 30 mēnešu ES nominālā vadītāja ceremoniālo amatu par posteni ar daudz lielāku politisko svaru, nekā varētu patikt 27 valstu līderiem. Lēmumi par pārējiem četriem amatiem droši vien tiks pieņemti kā kompleksās vienošanās daļa sakarā ar nepieciešamību panākt kaut kādu līdzsvaru. Vispirms ir jautājums par to, vai pašreizējais Eiropas Komisijas prezidents, bijušais Portugāles premjerministrs Žozē Manuels Barrozu jāatstāj amatā vēl uz vienu piecu gadu termiņu. Viņa iepriekšējais solījums kļūt par ES izpildinstitūcijas "jauno slotu" izvērties par kapteiņa pavēli "tā turēt!", un papildus rodas jautājums, vai viņa atkārtota iecelšana nepārvērtīs šo amatu viņa pēctečiem par standarta desmit gadu posteni neatkarīgi no viņu spējām. Izskatās, ka trešā amata kandidātu — ārpolitikas virsvadītāju, kura rīcībā būs papildu resursi un pilnvaras, lai attīstītu Havjera Solanas veidoto posteni, — būs vienkāršāk izraudzīties. Rāmais spānietis Solana, kurš iepriekš bija NATO ģenerālsekretārs, šķiet galvenais jaunā amata kandidāts uz dažiem mēnešiem pirms tā nodošanas Zviedrijas ārlietu ministram un bijušajam premjerministram Karlam Biltam, kurš deviņdesmitajos gados ieguva starptautisku reputāciju Balkānos. Taču nekas nav noteikts. Ja par kompromisa kandidātu starp Junkeru un Blēru tiktu izraudzīts Dānijas premjerministrs Anderss Fogs Rasmusens, kā par to plaši runā, divu labējā centra skandināvu klātbūtne radītu problēmu. Atlikušajiem diviem posteņiem — Eiropas Parlamenta prezidentam un "misteram Eiro", kuru pašlaik ieņem Junkers, arī būs jāveicina vispārējais līdzsvars un jāatspoguļo 2009.gada vidū gaidāmo Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāts. Parlaments ir nākamais lielais nezināmais šajā pilnīgi nedemokrātiskajā un neprognozējamā procesā. Saskaņā ar Reformu līgumu — pretrunīgi vērtētās Eiropas konstitūcijas līdzinieku, kas iedibina ES prezidenta posteni, — parlamenta 785 deputātiem arī būs savs vārds sakāms. Aizvadītajos gados vienīgi valdības varēja torpedēt Eiropas augstāko amatu kandidātus, taču tagad arī parlamentam būs iespēja viņus noraidīt. Nepavisam nav skaidrs, kuram būs lielāka vara izlemt rezultātu. Šī nenoteiktība sāk piesaistīt uzmanību fundamentālajam jautājumam — vai ES var turpināt izraudzīties savus līderus tik dīvainā un slepenā veidā. Kad Savienība bija mazāka un pieticīgāka, starpvaldību amatu tirgus šķita pieņemams, kaut vai tāpēc vien, ka nacionālie politiķi varēja savos izteikumos mazināt "Eiropas" nozīmi. Tagad, kad ES ļoti vēlas spēlēt iedarbīgāku lomu uz pasaules skatuves, virzība uz atvērtāku sistēmu šķiet nenovēršama. ES sarunu biedri Vašingtonā, Pekinā un citur jau liek skaidri saprast, ka nacionālajiem līderiem, kuri apgalvo, ka, runājot Eiropas vārdā, trūkst ticamības, tāpat kā ES līderiem, kuriem acīmredzami nav pārliecinoša politiskā mandāta. Veidojas divi skaidri definēti domāšanas virzieni. Vieni apgalvo, ka šie ir delikāti un sarežģīti jautājumi, kurus lielākā daļa vēlētāju nespēj saprast, un lielāka demokrātija radītu populismu vai neērti daudz atturēšanās gadījumu. Citi uzskata, ka ES turpmāk vairs nevar vadīt līdzīgi kā Pekinā vai pat Phenjanā. Tas ir jautājums, ar kuru sadursies ikviena ar vecajām metodēm izraudzīta jauna komanda. * Žils Merits ir Briselē bāzētās analītiķu grupas Friends of Europe ģenerālsekretārs un politiskā žurnāla Europe"s World redaktors. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate/Europe"s World