gada viesošanās laikā Baltijā, baltiešiem klusībā deva "zaļo gaismu" neatkarībai." (217.lpp.) Izlasījis šo "atklājumu", kas ir neloģisks un skan absurdi no politiskās situācijas attīstības toreiz Padomju Savienībā, šo Šebaršina/Fredēna iedomu pārtver Voldemārs Hermanis un attīsta NRA. Jā, klusībā "zaļo gaismu" neatkarībai Jakovļevs tiešām Baltijā deva un it īpaši Lietuvā, atbildēdams uz jautājumu, ko darīt ar Sajūdi, kas saceļas pret (padomju) varu, atbildēja:
Vēsturi, īpaši to, kurā dzīvojam vai arī esam dzīvojuši, ir viegli saputrot, nav jau nekāda Senā Roma, kur viss skaidrs. Vēsturi drīkst arī interpretēt, jo katrs to izjūt subjektīvi. Bet diez vai drīkst apgalvot, piemēram, ka Latvijas Republika ir proklamēta 1919.gadā, ja ir zināms, ka tas bija 1918.gadā."Ja viņu ir maz — neko nedariet, nepievērsiet uzmanību. Ja daudz — vajag mainīt varu." Un "Ja jūs domājat Lietuvas žurnālistus, tad noskaidrojiet paši, vai viņi ir opozīcijas vai vadošā partija. Ja viņi ir vadošā partija, tad jums visiem, šeit klātesošiem, jāiesniedz atlūgums, jo ir jau parādījusies vadošā partija" utt. Tā tiešām bija "zaļā gaisma", bet tas viss notika 1988.gadā, kad vēl PSKP CK ideoloģijas sekretārs varēja atļauties braukāt pa republikām, bet ne 1989.gadā, kad PSRS jau bija ievēlēts parlaments, kad Jakovļevs bija Tautas deputāts, Gorbačovs — pirmais lielās valsts prezidents un kad partijai bija palikuši daži mēneši līdz 6.panta svītrošanai, kas liedza tai vadošo varu. Starp citu, pārbraucis no Baltijas, Jakovļevs zaudēja Politbiroja uzticību kā ideologs un jau 1988.gada septembrī tika iecelts par starptautiskās dzīves kuratoru partijā. (Tāpat kā agrāk viņam teica Brežņevs — brauc uz Kanādu par vēstnieku un nemaisies.) Iedomājieties situāciju — 1989.gadā Baltijā, kur jau gadu darbojas visai nikna un patiešām vadoša Tautas fronte, ierodas kompartijas starptautiskās dzīves noteicējs, lai apspriestu — ko apspriestu? — nedz šeit, nedz Rietumos šāda fantastiska sižeta gadījumā nebūtu divu domu — Maskavā meklē Baltijas republiku starptautisku risinājumu. Kāpēc es to rakstu? Tikai tādēļ, lai Šebaršina/Fredēna versiju tālāk savās lekcijās nepārrakstītu augstskolu lektori, studenti, vēstures maģistra grādu aizstāvošie un arī vēstures grāmatu autori. Tad var iznākt baisi joki.
2. Nesen Dienā bijušais Latvijas PSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, kurš ir daudz darījis padomju Latvijas Dziesmu svētku rīkošanā, "atceras", ka Paula un Petera dziesmu Manai Dzimtenei esot trīs reizes atkārtojuši Dziesmu svētku simtgades reizē 1973.gadā. Nē, mīļais ministr, tas bija 1975.gadā, jo simtgades svētkos šo dziesmu aizliedza … kas? Nu atcerēsimies, kas.
3. Nupat, 15.jūnijā, Eduarda Liniņa autorraidījumā jauns vēsturnieks Sandis Metuzāls apgalvo, ka 1. un 2. jūnija Rakstnieku un citu savienību plēnumu pirms 20 gadiem Rīgas radio esot translējis. Nē, cienījamie kungi, sākās jau, sākās toreiz perestroikas vaļības, bet ne jau 1988.gada jūnija sākumā. Lasiet Dienu — Sarmīte Ēlerte stāsta, ka viņa 1.jūnija vakarā gājusi pie Heinrihsoniem stāstīt, kas plēnumā notiek, un mākslinieki nepacietīgi saukuši — tālāk! tālāk!
Pārrāvums pretim atklātībai un tātad arī translācijas sākās pēc partijas 19.konferences, kurā pieņēma Rezolūciju par atklātību Jakovļeva redakcijā. (Vai mūsu plēnums mazliet nebija konferencei palīdzējis?) Tad jā, tad nāca rudens ar Tautas frontes dibināšanas mītiņu un kongresu, kad ļaudis ielās staigāja ar tamborētu iepirkumu tīkliņu vienā rokā, ar otru roku pieturēdami ausij piespiestu portatīvo tranzistoru. Politiskā attīstība toreiz mērāma ļoti smalki.
Taču var saprast ļaudis, kuru atmiņās tie gadi iegūluši kā monumentāls blāķis. Didaktiski runājot, no blāķa atmiņās gan jāvairās profesionāļiem. Arī man pašam, jo esmu atmiņās kļūdījies un tas ir sāpīgi. Tāpēc arī rakstu. Sev pa pelnam uzkaisu un citiem nežēloju.