Kā mainīt finansēšanas sistēmu augstākajā izglītībā?

Šeit principiālu problēmu nav: students, kurš studē pats par saviem, vecāku dotajiem vai galvotajiem līdzekļiem, nodokļu maksātāju valstij doto naudu netērē, un pats, protams, ir tiesīgs lemt, kad, kur, ko un kā mācīsies. Atkarībā no tā, cik pārdomāti viņš būs izvēlējies savu studiju programmu un cik rūpīgi tajā studējis, studentam būs lielākas vai mazākas iespējas atrast labāku, interesantāku un augstāk atalgotu darbu. Jo pārdomātākas būs šī studenta investīcijas savā izglītībā, jo lielāka būs to materiālā un nemateriālā atdeve nākotnē. Savukārt augstskolas ir ieinteresētas studentu skaitā un ir spiestas rūpīgi sekot līdzi gan studentu interesēm, gan izmaiņām darba tirgū. Pieprasījums un piedāvājums nosaka procesus, kas notiek jebkurā, arī augstākās izglītības tirgū, un tā likumsakarību neņemšana vērā jebkurai augstskolai var būt liktenīga. Nosacīti labākā situācijā šeit atrodas valsts augstskolas, jo daļa no finansējuma tajās vēl pēc sociālisma laiku likumsakarībām iekrīt tā saucamajās budžeta vietās. Taču faktiski tas ir tikai šķietams ieguvums, jo finansējuma nepietiek tik un tā. Savukārt privātajām augstskolām šādu valsts garantiju nav, un tās ir spiestas gan darba tirgus prasībām, gan studentu vēlmēm sekot līdzi divkārt rūpīgi. Tas arī ir viens no izskaidrojumiem, kāpēc nu jau četrus gadus situācijā, kad valsts augstskolās studentu skaits nepārtraukti samazinās, privātajās augstskolās tas turpina pieaugt. Visiem šiem finanšu jautājumiem ir arī otrs aspekts. Lai augstskola spētu dot saviem studentiem tik kvalitatīvu izglītību, kā darba tirgus pieprasa, ir nepieciešami gan augstu kvalificēti pasniedzēji, gan atbilstošas iekārtas, gan laikmetam atbilstoši mācību materiāli. Tāpat nepieciešams sekot līdzi pasaulē valdošajām tendencēm attiecīgajā studiju jomā, dot iespēju pasniedzējiem uzstāties starptautiskajās konferencēs, iegādāties jaunāko literatūru un veikt citus nebūt ne lētus uzlabojumus. Jo augstāku kvalitāti gribam sasniegt, jo dārgākas kļūst studijas. Līdz ar to nevaram un vēl ilgi nevarēsim cerēt uz situāciju, kad valsts par tās sabiedrības nodokļos samaksāto naudu spēs nosegt studiju izmaksas visiem studēt gribētājiem. Tad nu ir dilemma, ko darīt, - daļai studentu segt šīs studiju izmaksas pilnībā, kā tas ir pašreiz, vai visiem segt daļēji, kā nesen ierosināja LU rektors Mārcis Auziņš. Tā vai citādi, būtība abos gadījumos ir viena un tā pati. Kā vienā, tā arī otrā gadījumā nodokļu maksātāju nauda tiek dota plašākam vai šaurākam studentu lokam, neparūpējoties un pat nepainteresējoties, būs no tās kāda atdeve sabiedrībai vai ne. Vecie un sagrabējušie augstākās izglītības finansēšanas rati tiks mazliet sakratīti, bet cerību, ka šādā veidā tie pārvērtīsies par jaunu un braukšanai derīgu auto, nav. Sava veida revolucionārā situācija augstākajā izglītībā ir nobriedusi. Valsts, cenšoties atbilstoši studiju kvalitātes prasībām palielināt izmaksas tā dēvētajiem budžeta studentiem, vairs nespēj par tikpat augstu studiju maksu piesaistīt pietiekamu skaitu maksas studentu. Uzņemot maksas studentus par zemāku studiju maksu, faktiski valsts piešķirtā nauda tiek pārdalīta, samazinot izdevumus budžeta studentiem, un rezultātā līdzekļu vairs nepietiek ne vieniem, ne otriem. Turklāt vienmēr būs diskusija par to, kuras tad īsti ir valsts attīstībai nozīmīgās specialitātes. Šeit ierēdņu veidotais "nākotnes profesiju" uzskaitījums ir ar blīkšķi izgāzies. Tika izveidots saraksts, pēc principa: "tā, lai visiem savējiem pietiktu", un tagad nākas konstatēt, ka reālā situācija vispār ir pilnīgi cita. Piemēram, darbinieku atlases aģentūru speciālisti, nosaucot nākotnes perspektīvāko profesiju Top 5, vispirms min ekonomiku un finanses, pirmajā pieciniekā iekļaujot arī pārdošanas un mārketinga speciālistus (sk. Dienas Bizness 25. VII). Šīs speciālistu grupas ierēdņi vispār bija aizmirsuši, jeb varbūt nevēlējušies saskatīt. Bet nespēja un nevēlēšanās izprast ekonomiskos procesus ir viens no cēloņiem patreizējai ekonomiskai situācijai. Ar ierēdņu vieglu roku sagatavotie plāni šīm studijām naudu neparedzēja jau gadiem ilgi. Pietiekams skaits kvalificētu speciālistu gan augsto inflāciju, gan ekonomiskās aktivitātes tik strauju kritumu taču varēja paredzēt un mazināt to negatīvos efektus, kā ierobežojot dažādus nepārdomātus izdevumus valsts sektorā, tā arī sekmējot uzņēmējdarbību, izdevumus uzņēmumu attīstībai, darbavietu nodrošināšanai utt. neapliekot ar nodokļiem. Turklāt pašreizējā valsts budžeta studiju vietu dalīšana ir tikai formāla naudas aizskaitīšana. Students, kas mācījies par valsts budžeta līdzekļiem, notērējis tūkstošus no nodokļos samaksātajiem līdzekļiem, pēc augstskolas beigšanas var iet, kur acis rāda, un ierēdņu paredzētajā valstiski svarīgajā nozarē darbu nemaz nesākt. Atbildība par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu tam nav nekāda. Pēdējos desmit gados no visām izglītības jomām valsts visvairāk līdzekļu tērē inženierzinātnēs, bet rezultāts joprojām ir inženieru trūkums. Tas nozīmē, ka var studēt par valsts budžeta līdzekļiem un vispār neizstudēt neko. Nākamā problēma - gan akadēmiskā, gan zinātniskā personāla novecošanās. Ņemot vērā arī tos doktorantus, kas studē par saviem līdzekļiem, valsts finansētās aptuveni tūkstošs studiju vietas doktorantūras līmeņa programmās (klātienē to ilgums ir trīs gadi) doktorantu skaits varētu būt pat pietiekams. Galīgi nepietiekams ir rezultāts. Pēdējos gados doktora grādu Latvijā iegūst vidēji tikai apmēram simt cilvēku un jautājums, par to, kas nesīs atbildību par pārējo notērēto finansējumu, paliek neskaidrs. Šie un ne tikai šie piemēri rāda, cik neefektīva ir pašreizējā finansējuma izmantošanas kārtība augstākajā izglītībā, un kaut kādi kosmētiski labojumi šeit situāciju principā nav spējīgi mainīt. Jāmaina ir pati pieeja augstākās izglītības finansēšanai. Izmaksas augstākajā izglītībā ir jāuzskata par investīciju katra studējošā attīstībā un visas sabiedrības attīstībā kopumā. Valsts budžeta nauda nav dāvinājums, tā ir visas sabiedrības doti līdzekļi kādam tās pārstāvim ar domu, ka viņš pēc studiju beigšanas strādās kādā sabiedriski nozīmīgā specialitātē. Šādi līdzekļi ir noteikti jādod, taču došanas veidam ir jābūt vērstam uz rezultātu. Šāds mehānisms nav jārada no jauna, ir tikai jāpilnveido jau esošā kreditēšanas sistēma, paredzot, ka studiju kredītus, ko bankas piešķir, garantē valsts. Pašreiz augstākajā izglītībā tērētie līdzekļi ir pilnīgi pietiekami, lai to izdarītu. Nekādi citi galvotāji šeit nav vajadzīgi. Turklāt jau pirms studiju uzsākšanas tiek noteikts, kuru specialitāšu studentiem šis studiju kredīts tiks dzēsts. Protams, ar nosacījumu, ka studiju programma tiek sekmīgi pabeigta un absolvents noteiktu gadu skaitu šajā specialitātē nostrādā. Investīcija, ko sabiedrība ir ieguldījusi kāda sava pilsoņa izglītošanā, tiek atgriezta sabiedrībai atpakaļ. Ja studijas netiek pabeigtas vai absolvents pēc beigšanas vai nu nav spējīgs strādāt izvēlētajā specialitātē, vai nevēlas to darīt, no sabiedrības paņemtā nauda ir jāatgriež tai atpakaļ. Nebūtu loģiski to prasīt uzreiz, bet atbilstoši pašlaik spēkā esošajiem studiju kreditēšanas noteikumiem to katrā ziņā var darīt. Ja šobrīd budžeta vietā studējošajam nav nekādas atbildības sabiedrības priekšā, un līdz ar to no augstskolas viņš neko neprasa, tad zinot, ka pašam būs vien jāatbild par saviem studiju rezultātiem, nopietnāka kļūs attieksme gan pret specialitātes izvēli, gan studiju procesu. Arī prasības pret pasniedzēju un augstskolu kopumā students izvirzīs augstākas, un tas dos papildu grūdienu augstākās izglītības attīstībā Latvijā. Augstākās izglītības finansēšanas sistēmu var un vajag sakārtot. Ir tikai viens jautājums, vai tie, kuru pienākums ir to izdarīt, ir gatavi pildīt savu pienākumu? Vieglāk taču ir radīt tikai darbības imitāciju: staigāt riņķī vecajiem ratiem, kaut ko pakratīt vai paraustīt, un cerēt uz brīnumu, ka acu priekšā tie pēkšņi pārtaps mirdzošā, jaunā automašīnā. Bet vai tas tomēr nav pārāk naivi? Aldis Baumanis, Privāto augstskolu asociācijas priekšsēdētājs, SIA Biznesa augstskolas Turība valdes priekšsēdētāja vietnieks