Kā mūsu intereses apmainīs pret naudu?

Kas uzdeva pelnīt naudu? Reitings ir galvenais vārds, ko pieminot sākas un izbeidzas visas diskusijas par LTV nākotni. Bet tas ir tikai reklāmdevēju interesēs konstatēts to skatītāju procents, kuri noteiktā laikā sēdējuši pie TV ekrāniem. Reitingu skaitļi palīdz piesaistīt reklāmu, tāpēc neviļus tiem piedēvēts vērtīgums, proti, skatītāji un mūsu intereses simboliski tiek pārvērstas naudā. Reitings ir tikai viens no kritērijiem, kā vērtēt televīziju, turklāt tas vitāli nepieciešams īpašniekiem, producentiem, nevis skatītājiem. Augsti reitingi ir gan izciliem Dziesmu svētku koncertiem, gan muļķīgiem un notrulinošiem šoviem vai seriāliem. Komercializācijas laikā un tāpēc, ka citu auditorijas pētījumu nav, reitings kļuvis gandrīz vai par vienīgo atskaites punktu. Taču ir arī citi kvalitātes kritēriji — kāds ir satura mērķis, kādā profesionālā valodā tas runā, kādas vērtības aizstāv, kādu smadzeņu barību piedāvā. Diemžēl mūsu sabiedrībā, kur izjūtama stindzinoša pietāte pret naudas pelnīšanas jēdzienu, nedomājot, kā un uz kā rēķina gūta peļņa, būtu laiks parunāt, kā interesēs un uz kādām vērtībām balstīta Latvijas sabiedrisko mediju politika. Tas ir jau izpētīts un zināms process, ka sabiedriskie mediji, lai taupītu līdzekļus, tiek spiesti pelnīt naudu. Kad tie izmaina saturu un pierāda, ka var piesaistīt reklāmdevēju līdzekļus, sākas nākamais posms — tiem liek pastāvēt bez finansējuma no malas. Tas ved pie satura komercializācijas, liek zaudēt sabiedriskā medija būtību, samazina viedokļu daudzveidību, jo slavenību ziņas un cits komercmedijiem raksturīgais atvieglinātais saturs atņem vietu nozīmīgām ziņām. Šā procesa sekas ir sabiedrības depolitizācija un demokrātijas pavājināšanās. Vismaz ASV nepieciešamība sabiedriskajiem medijiem cīnīties par katru reklāmdevēju novedusi pie "sliktas gaumes kvalitātes" un satura "mākslīgās vienveidības", tiek piedāvāts tikai tas, kas rada reitingus, kopējais saturs visos kanālos kļūst līdzīgs, raksta Amsterdamas universitātes profesors Deniss Makveils. Komercializējot sabiedrisko mediju saturu, tie tiek piespiesti piedāvāt to, ko it kā prasa skatītāji, kamēr tirgus likumi nosaka dot auditorijai nevis to, ko tā vēlas, bet to, kas nes peļņu. Tā savā nule izdotajā grāmatā Mediju politiskā ekonomika: nemainīgie jautājumi, jaunās dilemmas raksta ASV mediju pētnieks Roberts Makčesnijs. Sabiedrība tiek pakļauta reklāmdevēju interesēm. Vēl sliktāk — šo viedokli izplata un kā demokrātisku pasniedz viedokļu līderi, kuru rokās ir informācija un kas rūpējas, lai sabiedrība neuzzinātu citus viedokļus. Tā mēs visi noticam, ka esošā situācija ir tā labākā, ka banālas personiskas pļāpas, oficiālu avotu dievināšana un valdošās politikas slavināšana ir demokrātijas izpausmes. "Nauda tiek izmantota, lai pārliecinātu sabiedrību par nedemokrātisma taisnīgumu," raksta R.Makčesnijs.Imitē kultūras mīlestību? Vērojot LTV solītās pārmaiņas, kas skar kultūras atspoguļojumu, liekas, ka lēmumu pieņēmēji nav ne lasījuši ES dokumentus, ne saprot, ko vispār nozīmē sabiedriskie mediji. Viens no pamatprincipiem ir šo mediju pieejamība visām sabiedrības grupām. Kultūras nolikšana it kā rezerves kabatā, aiz stūra kādā kabeļtelevīzijas vadā rupji pārkāpj šo principu un padara bezjēdzīgu sabiedrisko mediju ideju. Kabeļtelevīzija nevar nodrošināt visaptverošu pieejamību. Jāatgādina Latvijai nozīmīgā UNESCO konvencija "Par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu", kurā jau 2005.gadā skaidri definēts, "ka nepieciešams veikt pasākumus, lai aizsargātu kultūras izpausmju daudzveidību, tostarp tās satura daudzveidību, īpaši tādās situācijās, kad kultūras izpausmēm var draudēt izzušana vai pastāv iespēja, ka tās var tikt nopietni vājinātas, (..) ka kultūras norisēm, precēm un pakalpojumiem ir gan ekonomikas, gan kultūras pazīmes, jo tie nodod tālāk identitāti, vērtības un nozīmi, un tāpēc tos nevar uztvert kā tādus, kam piemīt vienīgi komerciāla vērtība". Minētā konvencija paredz, ka kultūras saglabāšanā ietilpst "pasākumi, lai vairotu informācijas nesēju daudzveidību, izmantojot arī publiskas apraides pakalpojumu starpniecību". Pētījumi pierāda, ka lielākā daļa sabiedrības kultūras vērtības uztver ar TV starpniecību. Pašlaik NRTP akceptētās idejas ved pretī tam, ka palielināsies plaisa starp kultūras radītājiem un tās, ai, kā negribas teikt — patērētājiem, bet kultūras adresātu, auditoriju. Tā tiks noplicināta sabiedrība, pakļaujot mūsu smadzenēm un emocijām paredzēto saturu naudas diktētajam cinismam un vienveidībai.Nelasa ES dokumentus? Kamēr Latvijā NRTP plāno neizskaidrotas pārmaiņas LTV satura struktūrā, ES deputāte no Igaunijas Marianne Miko septembra beigās uzrakstīja ziņojumu Plašsaziņas līdzekļu koncentrēšanās un plurālisms Eiropas Savienībā un rezolūcijas priekšlikumu, kurā iekļautas šādas domas: ES "ir apņēmusies aizsargāt un veicināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu kā būtisku pamatu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11.pantā iekļautajām tiesībām uz informāciju un vārda brīvību, kas joprojām ir demokrātijas saglabāšanas, sabiedriskās plurālisma un kultūras daudzveidības pamatprincipi; plašsaziņas līdzekļu plurālisms nav saistīts tikai ar uzņēmumu īpašuma tiesību koncentrēšanos, bet ietver arī jautājumus par sabiedriskajām raidorganizācijām, politisko varu, ekonomisko konkurenci, kultūras daudzveidību, jauno tehnoloģiju attīstību, pārredzamību un žurnālistu darba apstākļiem Eiropas Savienībā; sabiedrisko raidorganizāciju rīcībā ir jābūt vajadzīgajiem resursiem un iestādēm, lai varētu sasniegt īstu neatkarību no politiskā spiediena un tirgus spēkiem; pašlaik sabiedriskās raidorganizācijas ir spiestas nepamatoti un kaitējot savu programmu kvalitātei konkurēt par reitingiem ar komerciālajiem kanāliem, kuru galvenais uzdevums nav kvalitāte, bet gan auditorijas lielākās daļas pieprasījuma apmierināšana; Ministru komitejas ieteikumā ir uzsvērta sabiedrisko raidorganizāciju īpašā nozīme kā objektīvas un neatkarīgas informācijas un komentāru avotam, (..) kā sabiedrības diskusiju forumam un līdzeklim, lai veicinātu personu plašāku demokrātisku dalību", un tādēļ pieprasa, lai dalībvalstīm arī turpmāk būtu tiesības pielāgot to uzdevumus, lai īstenotu šo organizāciju mērķus jaunajā plašsaziņas līdzekļu vidē. M.Miko rezolūcija ir pieņemta Eiropas Padomē, mani informēja Briselē strādājošā kolēģe Aija Cālīte-Dulevska. Tā nosūtīta gan ES valstīm, gan Eiropas Komisijai, kurai ir programma Televīzija bez robežām, kas patiesībā ir direktīva, tātad saistoša arī Latvijas likumdošanas izstrādē. Mediju ekonomikā šādi procesi, kad tiek pārstrukturēta programma, kad viena veida soļiem tiek piedēvētas kādas tiem būtībā neraksturīgas īpašības, tiek raksturoti kā inovācijas imitācija. Tas neprasa lielus līdzekļus, bet rada iespaidu, ka notiek kaut kas svarīgs. Kamēr mums tiek iestāstīts, ka šādi var demonstrēt pietāti pret kultūru un demokrātiju, citās valstīs turpinās diskusija par sabiedrisko mediju finansēšanas modeļiem, par filantropijas iesaistīšanu un nepieciešamību garantēt šo mediju finansiālo stabilitāti, jo tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt izteiksmes brīvības principa pastāvēšanu. Šajā rakstā minētie pētnieki ir norādījuši, ka ir pavisam viegli atšķirt, kas ir demokrātiska nepieciešamība un kas — komerciāla interese, ko maskē ar demokrātijas ilūziju. Vai mēs to spēsim?