Viena no donoru dinastijām — Lejnieku ģimene — asinis nodevusi jau 140 reižu un saka, ka turpinās to darīt, kamēr vien veselība ļaus
Tikai nesalieliet mūs! — vairākkārt atkārto daktere Inese Lejniece, kura visu ģimeni un arī Pļaviņu iedzīvotājus cenšas iesaistīt donoru kustībā. Atzīmējot Pasaules Donoru dienu, viņas ģimene līdz ar četrām citām tika godināta kā viena no nedaudzajām Latvijas donoru dinastijām, jo asinis tā nodod jau otrajā paaudzē.
Vajag spaiņiem asiņu
Kā stāsta Inese un Edvīns Lejnieki, abi asinis sākuši nodot vēl padomju laikos — Inese, būdama medicīnas studente, obligātā kārtā gāja no savas grupas, savukārt Edvīnam pirmo reizi asinis nācās nodot armijā. "Patiesībā pirmo reizi ar donoriem saskāros, kad pēc desmitās klases strādāju Jēkabpils slimnīcā. Mani tur paņēma līdzi uz donoru dienu un lika pēc asins nodošanas cilvēkiem dalīt vīnu," stāsta Inese un ar smiekliem atceras, ka gandrīz visi vīrieši, kas nākuši ārā, ģībuši.
Tomēr vēlāk Inese arī ļoti reāli saskārusies ar situāciju, kad cilvēks spēj izdzīvot, pateicoties citu ziedotajām asinīm. "Mans tētis ļoti daudz gulēja slimnīcās, jo 18 gados smagi apdega un viņam vajadzēja vairākkārtējas operācijas. Vairāk nekā 15 reižu. Tur spaiņiem vajadzēja asinis — desmitiem litru, lai izglābtu vienu apdegušu cilvēku," stāsta Inese.
Ģimene par asins nodošanu saka — ja varu kādam palīdzēt, kāpēc to nedarīt, jo nekad jau nevar zināt, vai un kad pašiem šādu palīdzību vajadzēs. To īpaši apzinās Edvīns, kurš ikdienā pilda policista pienākumus.
Brīva diena, trīs lati
Tā nu sanāca, ka arī pēc studijām, ieprecoties Pļaviņās, gan Inese, gan Edvīns turpināja nodot asinis. Inese pat kļuvusi par donoru kustības organizatori. "Donori pie mums vispār ir aktīvi. Gadā trīs četras reizes ir asins nodošana," viņa saka, gan atzīdama, ka kādreiz donoru bijis simtos. "Tagad atnāk ap simts, bet asinis nodot var tikai kādi 60—80. Daudz atbirst — vai nu spiediena nav, meitenes tikko salikušas auskarus, neatbilst svars," uzskaita Inese. Kādreiz varēts nodot vai nu 250, vai 500 mililitrus, tagad — tikai lielo devu. "Tas arī atmet daudzus, kas lielo devu nevar nodot," piebalso Edvīns.
Tā nu, lai donoru rindas nepaliktu pavisam retas, vecāki šai kustībā pēc 18 gadu sasniegšanas (tikai tad var nodot asinis) iesaistījuši bērnus — dēlu Jāni un meitu Baibu. "Mēs saucām līdzi klasesbiedrus," saka Baiba. Jānim gan ir žēl, ka daudzi otru reizi to vairs neatkārto. Viņš gan novērojis, ka jaunieši visbiežāk pievēršas donoru kustībai praktisku iemeslu dēļ, nevis tikai tāpēc, ka ir vēlme kādam palīdzēt. "Brīva diena, trīs lati — studentam tā ir paradīze un neko vairāk nevajag!" pārliecināts Jānis.
Atbalstīt veselības jomā
Viņam pašam gan asins nodošana esot iegājusies teju kā iešana uz darbu. Arī Inese un Edvīns apgalvo, ka šajos daudzajos gados, kopš viņi nodod asinis, tas esot tā iegājies, ka paši pat vairs nepiedomājot, kāpēc to dara un kas mudina turpināt. "Dzīve mūs tā ir iegrozījusi, un mēs tās asinis nododam. Nav mums mērķa noteikti nodot simts vai vairāk reižu. Cik veselība ļauj, tik darām," nosaka I.Lejniece. Viņa gan norāda, ka tajās ģimenēs, kas saskārušās ar problēmām, kad tuviniekam jāpārlej asinis, vajadzētu pret šo kustību būt daudz atsaucīgākām.
Lai arī asinis nenodod, pret to gaidot kādu īpašu pateicību, Lejnieku ģimene atzīst, ka valsts donoriem varētu nākt pretī vismaz medicīnas jomā. "Agrāk bija pie zobārsta atlaides, pie ārsta bez rindas varēja iet. Tagad tā veselības aprūpes sistēma ir tā mainījusies, ka to vairs nevar nodrošināt. Taču var citādi," pārliecināta I.Lejniece. Viņa drīzāk atbalstītu ideju, ka, nonākot slimnīcā, donors varētu nemaksāt pacienta iemaksu, nevajadzētu meklēt donorus operācijām, nevis līdz šim izskanējušo domu kompensēt transporta izdevumus.