Ja komentē šīs atklāsmes kašķīgi, tad jāsaka: vispirms jādomā, kā panākt, lai jaunietim ir darbs, lai viņa diploms ir mācību vērts, lai viņam apmēram ir priekšstats, kurp virzās apkārtējā pasaulīte Latvijas mērogā. Un tad būs gan mazāk «vispārējās neapmierinātības ar dzīvi», gan nedomāšanas par nākotni. Jo ko gan par to daudz domāt, ja rādās tik drūma?
Ja jauniešu vērtību sistēmas un dzīvesveida kritiķus vērtē labsirdīgāk, tad gandrīz pilnīgi droši var teikt, ka bažas par «samaitāto jaunatni» ir tikpat vecas kā cilvēku dzimums. Drūmi pareģojumi, ka, šādā liderīgā garā turpinot, tauta iznīks, lasāmi arī starpkaru Latvijas presē. Ja palasa kaut vai Marisa Vētras, Jāņa Veseļa u. c. memuārus, redzam, ka neveselīgs dzīvesveids, ja vien ir kādi citi mērķi dzīvē, nenozīmēja nedz Latvijas valsts, nedz kultūras iznīcību. Turklāt atļaujiet apšaubīt, ka pusaudži/jaunieši Lielbritānijā vai Zviedrijā to vien dara, kā iet uz sporta zālēm un lasa Šilleru.
Ja t. s. pieaugušie (kuru uzvedība gan dažkārt vairāk atgādina draņķīgākos pusaudžu niķus) uzskata jauno paaudzi par vērtību kā tādu un nevis tikai savu atspulgu, tad nav vērts kreņķēties par to, ka viņu izpratne par brīvā laika pavadīšanu var atšķirties no mūsējās. Ja ņem vērā, ka tieši pieaugušie ir pamanījušies radīt tādu Latviju, kāda nu tā šobrīd ir, vai tiešām mēs uzskatām, ka esam tie īstie mācītāji un taisnā ceļa rādītāji? Vairums no tiem jaunajiem, kuri šobrīd nevajadzīgi kaitē savai veselībai vai citādi ne visai prātīgi tērē laiku (pieaugušo skatījumā), laika gaitā ieradumus pamainīs. Toties vai «pieaugusī Latvija» pamainīsies, lai tie vakardienas bosiki justos vajadzīgi un spējīgi īstenot savas idejas, - tas ir smags jautājums.