Kāda varētu būt krievu palīdzība?

"Krievija nodemonstrēja visai pasaulei (tai skaitā arī uzbrukumos Gruzijai) savu atbildību kā valsts, kura spēj aizsargāt savus pilsoņus," paziņoja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka Krievija arī turpmāk aizstāvēs savas intereses ārvalstīs un visiem jāsaprot, ka visi agresijas mēģinājumi saņems pienācīgu atbildi. "Notikumi Dienvidosetijā parādīja, ka Krievija nevienam neļaus apspiest savus pilsoņus," teica valsts vadītājs. Gruzijas notikumu laikā ievērojama daļa krievvalodīgo iedzīvotāju acīmredzot sajuta pastiprinātu kopību ar Krieviju. Piektā kolonna? Mainītajā situācijā mazajām pierobežas valstīm jābūt modrām. Vai tas nenozīmē — ja dzīve nav izkārtojusies tā, kā to gaidīja Maskavā, tiks pielietots spēks? Medvedevs uzskata, ka Baltijas valstu bažām par savu drošību nav pamata, taču nav nekādu šaubu, ka Kremlis grib pastiprināt savu ietekmes sfēru gan savu robežu tiešā tuvumā, gan arī tālāk no tām. Igaunija un Latvija tuvākajos gados nokļūs vislielākās bīstamības zonā, jo Kremlis gatavojas ietekmēt Baltijas valstis ar krievvalodīgo iedzīvotāju starpniecību, izmantojot nacionālās minoritātes kā potenciālo piekto kolonnu. Kas tad ir šie krievi no piektās kolonnas? Tīna Jigeda laikrakstā Eesti Ekspress paskaidro, ka runa galvenokārt ir par aktīvo jaunatnes daļu, kura runā igauņu valodā un ļoti reti jūt saikni ar Krieviju. Šī jaunatne nesaskata Igaunijas pasē praktisku vērtību, jo Šengenas zonas robežās var pārvietoties arī ar pelēko pasi. Taču pasei ir arī simboliska vērtība. Piemēram, par kara sākumu Gruzijā jāuzskata nevis augusts, bet gan brīdis, kad Maskava pirms vairākiem gadiem sāka izsniegt Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājiem Krievijas pases. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja gatavo ziņojumu par citu valstu teritorijās dzīvojošo kopienu attiecībām ar savu vēsturisko dzimteni. Kā svarīgu punktu es minēšu atzinumu par politisko manipulēšanu ar tā dēvēto diasporu. Šis ziņojuma atzinums nosoda tādu situāciju, kurā ar masveidīgu pasportizāciju notiek reģionu vai veselu valstu aneksija. Tomēr, kas notiks, ja Igaunijas piektajai kolonnai, proti, pēdējiem simt tūkstošiem nepilsoņu, beidzot tiks izsniegtas Igaunijas pases tā vietā, lai sagaidītu, kad viņi noliks pilsonības eksāmenu? Īstā integrācija turpināsies vēl ilgi. Bet kam tad jāpalīdz atbrīvot cilvēkus no otršķirīguma sajūtas un jāliek viņiem labāk saprast citam citu? Pēc fizikas likumiem Karš Gruzijā pierādīja, ka vietējos iedzīvotājus var izmantot par bandiniekiem politiskajā spēlē, kas arī notika ar Krievijas Federācijā dzīvojošajiem osetīniem. Dienvidosetijas iedzīvotāji izrādīja politisko apātiju, turpretim viņu ziemeļu kaimiņi kļuva par aktīviem notikumu dalībniekiem. Krievija dara visu, lai arī mūsu krievu izcelsmes iedzīvotāji uzskatītu Kremli par savu vienīgo vadītāju. Un arī mums kļūst svarīgs jautājums — vai mēs šejienes krievos saskatām paši savu vai tomēr vairāk Krievijas politisko resursu? "Krieviem Igaunijā klājas slikti, viņus tur apspiež!" Krievija signalizē Rietumiem, dauzīdama ar zābaku pa tribīni. "Gluži otrādi, Igaunijā krievi dzīvo labi, Krievijā viņiem iet daudz sliktāk!" iebilst Igaunijas Republika. Krievi Igaunijā kļuvuši par maiņas kārti, kuru starptautiskajos jautājumos pēc kārtas izspēlē gan Baltijas valstis, gan Krievija. Bet ko domā paši Igaunijā dzīvojošie krievi par ārpolitiskajām ķildām ap viņiem? Atskan balsis, ka igauņu un krievu attiecības Igaunijā veidojas stingri atbilstoši fizikas likumiem — kurš kuru piespiedīs pie zemes. Galējais nacionālisms, kas uzpeldēja virspusē Kaukāza kaujās, radīja Igaunijā labvēlīgus apstākļus, lai risinātu sen sasāpējušos jautājumus. Ārlietu ministrs Urmass Paets, tikdamies ar Narvas enerģētiķiem, norādīja, ka krievi un igauņi dzīvo dažādos informācijas laukos un viņi ir jāapvieno. Igaunijas televīzija sarežģītā situācijā prata izvirzīt jautājumu par programmas izveidi krievu valodā, lai "apvienotu Igaunijā dzīvojošos dažādu tautību pilsoņus un palīdzētu viņiem apgūt vienotās Eiropas vērtības". Tajā pašā laikā Latvijas televīzijas un radio pārstāvis ierosināja apsvērt iespēju aizliegt Krievijas televīzijas kanālu translēšanu visā valsts teritorijā. Nezinu, cik saprātīga ir šī ideja, taču viņa aprindas to traktē kā mēģinājumu padziļināt plaisu starp latviešu un krievu kopienām. Ja mēs gribam, lai mūs saprastu, ir jākļūst saprotamiem. Mēs esam ieinteresēti, lai arī citās valodās runājošajiem iedzīvotājiem būtu pieejamas vietējās ziņas un televīzijas pārraides, taču viņu dzimtajā valodā. Var vienīgi brīnīties, kāpēc tas līdz šim nav izdarīts. Ja vienu piektdaļu Igaunijas pilsoņu ik dienu bombardē Krievijas propaganda, vietējām partijām jādomā, kā noturēt šos cilvēkus Igaunijas (vai Latvijas), nevis Maskavas uzticības sfērā. Optimisms briesmās Pusotru gadu pēc aprīļa notikumiem situācija Gruzijā vēlreiz iezīmēja sāpīgu momentu. Daudzkultūru sabiedrībai pat visnenozīmīgākais ārējais faktors var kļūt par reālu draudu un viegli sagraut trauslo iekšpolitisko optimismu. Kā izdarīt, lai mūsu ikdienas dzīve radītu pārliecību par rītdienu? Igaunijā dzīvojošajiem cittautiešiem nebūtu jābūt sajūsmā par to, ka Krievijas ārpolitika mēģina mainīt to domāšanas veidu, kāds viņiem izveidojies šeit. Tikai trīs procenti pelēko pasu īpašnieku uzskata, ka viņiem ir saikne ar Krieviju. Igauņiem būtu jāsaprot, ka ne visi šejienes krievi atbalsta Krievijas politiku. Tāpēc jautāsim sev: kā šeit dzīvojošie cittautieši spēs palīdzēt Igaunijas valstij līdzīgu krīžu gadījumos?