Loskutovam. Taču, vai ar tādu kritēriju kopumu, kā pieredze, zināšanas un atbilstība formālajām prasībām, pietiek, lai atrastu labu KNAB vadītāju? Ja tā, ar ko tad KNAB vadītāja izvēle atšķirtos no jebkuras citas valsts iestādes vadītāja izvēles? Uz šiem jautājumiem patiesībā nevar atbildēt, nejautājot, kāda ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vieta Latvijas konstitucionālajā sistēmā.
Satversmes 1. un 2.pants nosaka Latvijas demokrātisko valsts formu. Šo divu pantu loģiskā, konsekventā izpausme ir Satversmes 58.pants: "Valsts pārvaldes iestādes ir padotas Ministru kabinetam." Tautas varas izpausme ir visu valsts pārvaldes iestāžu darbība Saeimas un tās ievēlētā Ministru kabineta stingrā hierarhiskā padotībā. Satversmes tīrā demokrātiskā loģika pieļauj tikai ļoti nedaudzas atkāpes no šī principa. Varbūt precīzāk būtu teikt: nevis atkāpes, bet papildinājumus. Nevienam nav noslēpums, ka, piemēram, Valsts prezidents nav padots Ministru kabinetam, kaut gan arī prezidents un viņa pakļautībā strādājošā kanceleja ir valsts iestāde. Bet vai valsts pārvaldes? Nē, valsts pārvaldes iestāžu vienojošā raksturība ir tā, ka viņas visas izdod administratīvos aktus, kas tiešā veidā ierobežo pilsoņu tiesības, tādējādi iejaucoties viņu brīvības sfērā. Šāda iejaukšanās demokrātiskā tiesību valstī drīkst notikt tikai konstitūcijas un likumu ietvaros un tikai pamatojoties uz tautas vairākuma ievēlētas valsts varas rīkojumiem. Lūk, kādēļ visas valsts pārvaldes hierarhiskā padotība valdībai un valdības atbildībai — Saeimai.
Bez Valsts prezidenta un, protams, bezpartejiskajiem likuma sargiem — neatkarīgām tiesām — Satversmes tēvi ar gudru ziņu paredzēja vēl vienu iestādi, kas nestrādā valdības padotībā. Tā ir Valsts kontrole, kuras neatkarīgais statuss tika nostiprināts jau 1922.gada Satversmes 87. un 88.pantā. Ar ko tad Valsts kontrole atšķiras no valsts pārvaldes iestādēm, ka tai jābūt neatkarīgai? Ar to, ka tā neiejaucas indivīdu brīvības sfērā, bet — tieši otrādi — uzrauga tās iestādes, kas to dara. Šeit skaisti ir īstenots varas dalīšanas idejas autora, grāfa Monteskjē teiciens "il faut, que le pouvoir arr?te le pouvoir" ("valsts varai jāiegrožo valsts vara"). Atšķirībā no valsts pārvaldes iestādēm, kurām ir uzticami jāīsteno politiskās vadības (likumīgās!) direktīvas, iestāde, kuras uzdevums ir Ministru kabineta un tā vadībā esošo iestāžu kontrole, tieši nedrīkst atrasties šī paša Ministru kabineta padotībā! Kā gan citādi tā varētu pārliecinošā, nekompromitētā veidā īstenot tai uzticēto kontroles funkciju?
Taču, ja paraugāmies uzmanīgi, jāatzīst, ka Valsts kontrole nebūt nav vienīgā tāda veida iestāde, kuras uzdevums ir uzraudzīt un iegrožot valsts varu. VK atbild par valsts naudas tērēšanas kontroli, bet tiesībsargs ir nomodā par valsts varas tiesisku, pilsoņiem kalpojošu un efektīgu izmantošanu kopumā, un saskaņā ar ES direktīvu nr.95/46/EK neatkarīgam personas datu uzraugam būtu jābūt nomodā par indivīda privātuma aizsardzību (šī direktīvas prasība gan Latvijā nav īstenota, jo Datu valsts inspekcija joprojām strādā Tieslietu ministrijas pārraudzībā).
Ir arī citas valsts iestādes, kuru atrautība no politiskās ietekmējamības citu, vairāk vai mazāk pamatotu iemeslu dēļ ir pieļaujama vai pat vēlama — Centrālā vēlēšanu komisija, Nacionālā radio un televīzijas padome, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Latvijas Banka, Satversmes aizsardzības birojs. Bet atšķirībā no iepriekšminētajām tās primāri nevis uzrauga valsts izpildvaru, bet drīzāk vai nu pilda tāda kā neatkarīga arbitra lomu kādā noteiktā jomā (pirmās trīs), vai arī vienkārši darbojas tādās jomās, kurās partejiska iejaukšanās varētu apdraudēt valsts drošības vai stabilitātes pamatus.
Pie pirmās, valsts varu uzraugošās iestādes kategorijas vēl neesmu pieminējis divas iestādes: prokuratūru un KNAB. Tiesa, no pirmām minētajām tās atšķiras ar to, ka tās visai jūtami mēdz iejaukties iedzīvotāju brīvības sfērā. Taču prokuratūras gadījumā tas ir attaisnojams ar to, ka tā ir neatkarīgās tiesu sistēmas sastāvdaļa, bet KNAB gadījumā — ar stingro pakļautību tiesām un prokuratūrai visā operatīvo darbību jomā, kā arī ar to, ka KNAB galvenā funkcija jau nav nevainīgu privātpersonu trenkāšana, biedēšana vai izsekošana, bet, tāpat kā Valsts kontrolei, tiesībsargam un Datu uzraugam, nelikumīgas, patvaļīgas valsts varas izmantošanas novēršana, tiesiskuma aizsardzība, valsts varas vai atsevišķu tās amatpersonu nelikumīgo ekscesu iegrožošana.
Tādēļ, neapšaubot profesionālisma un formālo kritēriju nozīmi, es tam kā KNAB vadītāja izvēles kritēriju gribētu nostādīt blakus citu, manuprāt, vismaz vienlīdz svarīgu kritēriju: politisko neietekmējamību. Tādu iestāžu, kā Valsts kontroles, Tiesībsarga biroja, Datu Valsts inspekcijas un KNAB vadītājiem jābūt no izpildvaras pilnīgi neatkarīgiem, ar zināmu "veselīgu neuzticēšanos" (gesundes Misstrauen, kā saka vācieši, balstoties uz šīs tautas atbaidošo vēsturisko pieredzi — milzīgu tautas masu aklo padevību Hitleram) pret varas vīriem. Tas zināmā mērā sasaucas ar premjera I.Godmaņa nesen pausto viedokli, kurš sākotnēji nosauktajiem trim KNAB vadītāja izvēles kritērijiem piektdien pēc sarunas ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem pievienoja vēl ceturto: laba reputācija. Tikai — "labu reputāciju" var tulkot dažādi: vieni ar to saista principiālu, bezbailīgu stāju, bet otri varbūt drīzāk spēju veikli pielāgoties jelkādu kungu prasībām. KNAB priekšniekam būtu jābūt tādam, kas šo reputāciju ir ieguvis, tieši pateicoties savai principialitātei.
Paliek viens praktisks un, tajā pašā laikā ļoti būtisks jautājums — pēc kādām pazīmēm noteikt, vai kāds kandidāts, reiz iecelts KNAB vadītāja amatā, būs politiski neietekmējams? Jāatzīst, ka to iepriekš noteikt ir ļoti grūti, lai neteiktu — neiespējami. Arī A.Lokutovs, kurš, reiz ticis KNAB priekšnieka amatā, izrādījās ar gana stingru mugurkaulu, kā zināms, iepriekš uzskatīja par vajadzīgu tikties ar bēdīgi slavenajiem politiskās virtuves šefpavāriem A.Šķēli un A.Lembergu. Jāteic uzreiz tieši un skaidri: garantijas kāda kandidāta politiskajai neietekmējamībai nav, tāpat kā nevar apgalvot, ka kāds cits kandidāts, reiz ticis šajā ietekmīgajā amatā, neizrādīsies tomēr rezistentāks pret dažāda veida politiskās šantāžas mēģinājumiem, nekā iepriekš domāts. Taču vismaz dažas pazīmes varam uzskaitīt, kas šajā ziņā var kalpot par orientieriem. KNAB vadītāja kandidāts
n nedrīkstētu būt ar "tumšiem plankumiem" personīgajā pagātnē vai "skeletiem pagrabā", jo pretinieki tos kādā nebaltā dienā varētu izvilkt laukā un turēt to publikāciju KNAB vadītāja acu priekšā kā biedu, lai panāktu viņa pakļāvību šīs grupas interesēm;
n nedrīkstētu būt pazīstams kā pelēcīgs cilvēks, kuram nepatīk konfliktēt ar priekšniecību, kurš allaž pielāgojas un izpatīk, lai tikai neizsauktu uz sevi uguni. Drīzāk, KNAB vadītājam būtu jābūt sevi jau agrāk pierādījušam, principiālam cilvēkam, kurš nebaidās savu pārliecību aizstāvēt arī tad, kad tas nav viegli vai izdevīgi.
Premjers un valdība pierādītu savu gudrību un tālredzību, ja tie KNAB priekšnieka amata kandidātu izvērtēšanu pēc šādiem un līdzīgiem kritērijiem atstātu ne vien paši sev un MK padoto iestāžu pārstāvjiem, bet vērtēšanas procesā arī turpmāk iesaistītu kompetentus, neatkarīgus lietpratējus — Valsts kontrolieri, tiesībsargu, ģenerālprokuroru, KNAB sabiedriskās uzraudzības padomes vadītāju, Sabiedrību par atklātību Delna. Svarīgi arī, lai šī iesaistīšana notiktu atklāti līdz pašam procesa noslēgumam, tas ir, līdz pat brīdim, kad godīgā konkursā uzvarējušais kandidāts tiks virzīts uz apstiprināšanu Saeimā. Ja valdošajiem pietiks drosmes, to izdarīt, tas jau būs liels solis neatkarīga, politiski neietekmējama KNAB vadītāja atrašanas virzienā.
Mārcis Gobiņš, politologs (FU Berlin), jurists (Rīgas Juridiskā augstskola), Sabiedrības par atklātību Delna padomes loceklis