Kalvīša valdības 100 dienas

Lielākais darbs laikam ir vēlme risināt jautājumu par robežlīgumu ar Krieviju, tomēr brīžiem sajūta, ka tas ir sasteigti, brīžiem ir motivācijas problēmas, bet tas tomēr ir jautājums, kas tiek virzīts uz priekšu. Valdība ir izveidojusies un radījusi milzīgu stabilitātes sajūtu par sevi, kas ir vērts notikums, jo līdz šim, kad veidojās valdības, tādas sajūtas nebija. Ir arī sajūta, ka oligarhu trejdeksnis — Šlesers, Šķēle un Lembergs — ir skaidri un precīzi iezīmējuši interešu robežas, kādas līdz šim nav bijušas. Man ir sajūta, ka robeža, ko politiķis var un nevar darīt, paliek arvien amorfāka, varbūt Latvijā tāda robeža nav novilkta vispār.Guntars Catlaks, izglītības ekspertsIzglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadība bijusi aizņemta ar administratīvām reformām tā, ka tai nav atlicis laika pievērsties ar izglītības saturu saistītiem jautājumiem. Taču tā būtiskākā problēma, kas šo 100 dienu laikā bija jārisina, ir akūts pedagogu trūkums un valdībai būtu jāsaprot, ka šis ir nozīmīgs politisks jautājums. Taču es neredzu, ka IZM politiskā vadība domātu par plānu, kā ilgtermiņā risināt skolu kvalitātes problemātiku, tā vairāk domā par ēkām un tāfelēm. Tā vietā viņiem būtu jādomā, kā izveidot stabilu skolotāju karjeras sistēmu, lai viņi redzētu perspektīvu — ka viņu algas nākotnē pieaugs, ka viņiem būs iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm. Tas ir dārgi, bet šī ir lieta, kur vajadzētu ieguldīt.