Kāpēc nedrīkst dotēt siltuma ražotājus?

Kāpēc tas nav pieļaujams un var izrādīties pat bīstams process? Lūk, pieci mani argumenti, kas izriet no Dalkia pieredzes siltumapgādes jomā pasaulē.Taupība un efektivitāte 1) Siltuma tarifs un rēķins par siltumu. Jāuzsver, ka faktiski neviens siltuma enerģijas operators pasaulē nav spējīgs būtiski ietekmēt resursa cenu (ja, protams, nav resursa īpašnieks). Tas nozīmē, ka iespējas ietekmēt siltuma tarifu operatoram ir visai limitētas. Tarifa izmaiņas pasaulē diktē naftas un gāzes cenas, katras valsts regulatora spēja vai nespēja aizstāvēt patērētāju intereses pret dabiski vai mākslīgi tapušiem monopoliem publisko pakalpojumu jomā, kā arī operatoru veiktie priekšdarbi, lai jau savlaicīgi meklētu alternatīvus enerģijas avotus, piemēram, koksni, atkritumus u.c. Tātad ir divi būtiski veidi, kā cīnīties pret resursa sadārdzināšanos — alternatīvo primāro enerģijas resursu izmantošana un siltuma patēriņa samazināšana. Iedzīvotājs nevar ietekmēt tarifu, bet var ļoti būtiski ietekmēt savu rēķinu par siltumu. Šeit atslēgas vārdi ir efektivitāte (ražošanā un piegādē) un taupība (patēriņā). Tie ir ietekmējami lielumi, proti, vienmēr var rūpēties par efektīvāku ražošanas procesu, par mazākiem zudumiem piegādē un, protams, par mazāku patēriņu, ko siltuma jomā sniedz dzīvokļu apkures individualizācija, namu siltināšana un citi pasākumi. Tas ir izšķirīgs un uz ilgtermiņu vērsts aspekts rēķinu samazināšanā, jo Dalkia pieredze, piemēram, Lietuvā, liecina, ka, pilnībā veicot uz energotaupību vērstus pasākumus, rēķinu var samazināt par aptuveni 40%! Lieki piebilst, ka šādi samazinās siltuma ražošanai vajadzīgo resursu (gāze) patēriņš, kas ir svarīgi no nacionālu interešu viedokļa.Cenu šoks patērētājam 2) Straujš rēķina par siltumu pieaugums brīdī, kad pašvaldība izlems pārtraukt dotēt siltuma ražotāju. Ja tiktu sākta, piemēram, Rīgas siltuma dotēšana, tad, visdrīzāk, tā neturpinātos mūžīgi. Resursu cenai turpinot palielināties, pieaug risks, ka dotāciju pārtraukšanas brīdī siltuma patērētājus gaida cenu šoks, proti, rēķins par siltumu pieaugs ļoti strauji. Šo pieaugumu kompensēt normālā ceļā nebūs iespējams. 3) Jebkura tieša publisko pakalpojumu sniedzēju subsidēšana bremzē uzņēmumu attīstību, izmaksu samazināšanu un iespējami efektīvāku darbību. Ir skaidrs, ka pakalpojuma cenu veido vairāki mainīgie, kas nav ietekmējami, taču, ja pašvaldība sāk dotēt kādu no pakalpojumu sniedzējiem, ir risks, ka uzņēmums nedarīs neko, lai censtos samazināt rēķinu gala patērētājam. Tas nozīmē, ka ilgtermiņā uzņēmums nav ieinteresēts ieguldīt attīstībā, bet drīzāk tas rūpēsies, lai pašvaldības atbalsts būtu iespējami lielāks un ilgāks. Un tam vienmēr varēs izmantot argumentu, ka, pārtraucot dotēšanu, riskējam nonākt pie katastrofāla rēķina pieauguma. 4) Kategorisks "nē" dotācijām, protams, neattiecas uz tām iedzīvotāju grupām, kuras objektīvu iemeslu dēļ nevar apmaksāt rēķinu par siltumu vai citiem pakalpojumiem. Tāds atbalsts iedzīvotājiem noteikti jāsaglabā un, iespējams, pat jāpalielina, bet nekādā gadījumā nedrīkstētu dotēt uzņēmumu kopumā, lai noturētu zemāku tarifu.Jāsiltina mājas 5) Par iespējamo risinājumu dotāciju vietā. Esmu drošs, ka Rīgas siltums jau ir veicis daudzus no nepieciešamajiem ieguldījumiem stabilas un efektīvas siltuma apgādes sistēmas izveidei. Iespējams, ka paveikts jau ļoti daudz, tāpēc šoreiz neanalizēšu siltuma ražošanas un piegādes efektivitāti. Tas, kur valstij un pašvaldībai būtu maksimāli jānovirza savas dotācijas, ir nevis operatoru tieša dotēšana, bet dotācijas ēku siltināšanai, sākot ar individuālajiem skaitītājiem un regulatoriem katram radiatoram un beidzot ar māju kompleksu siltināšanu. Tādā veidā šīs dotācijas tiktu novirzītas ilgtermiņa stratēģisku problēmu risināšanai — gāzes cenas ietekmes samazinājumam uz tarifu, enerģētiskajai neatkarībai un, protams, iedzīvotāju labklājībai. Lai arī šobrīd valsts kopumā nepārdzīvo tos labākos laikus, mēs nedrīkstam ļauties panikai un iztērēt jau tā ierobežotos finanšu līdzekļus "ugunsgrēku dzēšanai", tie maksimāli jākoncentrē efektīviem ieguldījumiem valsts atkarības mazināšanai no ārvalstu resursu piegādātājiem un enerģijas taupības programmām. Visas līdz šim veiktās aktivitātes diemžēl ir un paliek haotiskas, deklaratīvas un nav devušas īpašus rezultātus.