Tā ir sagadījies, ka tieši es vadīju SVF misiju, kas sešu nedēļu laikā pirms Ziemassvētkiem diskutēja par Latvijas programmu. (Un es arī sevi uzskatu par domājošu ekonomistu.) Tādēļ vēlos paskaidrot apsvērumus, pēc kuriem vadījāmies, pieņemot lēmumu atbalstīt Latvijas valdības stingro vēlmi sagatavot programmu, saglabājot pašreizējo nacionālās valūtas piesaisti. Pie reizes arī mēģināšu atspēkot Pola Krūgmena (_Paul Krugman_) un Edvarda Harisonsa (_Edward Harrisons_) apgalvojumu par Latviju kā otru Argentīnu.Pirms sākt izklāstīt savu viedokli, gribu teikt, ka lielākoties piekrītu Hjū analīzei par to, kāpēc Latvija nonākusi šādā situācijā. Pēc iestāšanās ES straujā kreditēšanas un algu izaugsme veicināja uzplaukumu, kas izraisīja ne tikai Ķīnas cienīgus izaugsmes tempus, bet arī ekonomikas pārkaršanu (uz ko SVF norādīja jau 2005.gadā). Burbulis plīsa 2007.gada vidū, ārvalstu bankām samazinot kreditēšanas tempus, un kopš tā brīža vērojama kopprodukta samazināšanās. Pēdējo triecienu deva globālā finanšu krīze, izraisot likviditātes problēmas Parex bankā, kas ir otra lielākā banka valstī. Edvards pareizi norāda, ka pamatā esošās problēmas ir dziļākas: konkurētspējas zaudēšana (algu pieaugumam pārsniedzot ražīgumu un vairumu resursu tērējot netirgojamām precēm un pakalpojumiem) un izveidojusies liela ievainojamība (privātajam sektoram uzkrājot lielu, lielākoties īstermiņa, ārējo parādu). SVF atbalsta programma risina gan īstermiņa likviditātes problēmas, paredzot sniegt valsts finansējumu ar zemu procentu likmi, gan ilgtermiņa jautājumus saistībā ar pārmērīgi augstu reālo valūtas kursu un pārmērīgo privātā sektora parādu. Bet es nepiekrītu Edvardam Hjū, Polam Krūgmenam un citiem, kuri saka, ka pēdējo no minētajām parādībām var atrisināt tikai ar nominālu devalvāciju. Alternatīvs ceļš uz ārējo līdzsvaru, notiekot darbaspēka izmaksu (ražošanas faktoru cenu) korekcijai, var izrādīties ilgstošs un sāpīgs process. Tomēr šobrīd tas vairāk atbilst Latvijas apstākļiem nekā šķiet blogotājiem. Minēšu deviņus iemeslus, kāpēc tā uzskatu.Pirmkārt, jāuzsver - tā ir Latvijas programma. Pat ja mēs Fondā atbalstītu devalvāciju (kas nav tiesa), programma, pār kuru pati valsts nejūtas kā saimniece, ir nolemta neveiksmei. Edvards uzskata, ka Latvija, vienprātīgi atbalstot piesaisti, kļūdās, jo balstās uz nesapratni. Ņemot vērā manu pieredzi Latvijā, es tam nepiekrītu. Latvijā politikas veidotāji visnotaļ labi apzinās, ko nozīmē viena vai otra izvēle. Vai gan citādi Latvijas parlaments ar opozīcijas atbalstu apstiprinātu budžeta grozījumus, kuri paredz 7 procentpunktu fiskālo korekciju, tostarp 25% atalgojuma samazinājumu visiem valsts ierēdņiem? Premjera Godmaņa runa, iesniedzot programmu parlamentam, skaidrāk par skaidru iezīmēja nākotnes alternatīvas un to, ko nāksies ziedot. Es pats tikos ar nacionālo trīspusējo padomi (kuras sastāvā ir valdības, darba devēju un darba ņēmēju apvienību pārstāvji) un varu droši teikt, ka šie ļaudis zina, kādas būs sekas, nemainot piesaisti.Otrkārt, devalvācijai Latvijā būtu nopietnas sekas reģionālā līmenī, īpaši ņemot vērā trauslo globālo finanšu vidi. Spiediens uz Baltijas un Dienvidaustrumeiropas valstu fiksētajām valūtām būtu tikai daļa no lata devalvācijas radīto viļņu ietekmes. Piemēram, varētu ciest tirgus uzticēšanās ārvalstu bankām, kuras investē Baltijā un līdzīgās valstīs, mazinot to spēju piekļūt liela apjoma finansējumam.Tādēļ, treškārt, Latvijas izvēli par labu piesaistei noteikti atbalsta visas ieinteresētās puses ārvalstīs, tostarp ES un Ziemeļvalstis. Tās savus vārdus par atbalstu piesaistei pierādījušas darbos, nodrošinot trīs ceturtdaļas no kopējās finansējuma paketes, kas ir 7,5 miljardi eiro. Uzskatāmi parādot solidaritāti, savu ieguldījumu devušas arī trīs jaunās ES dalībvalstis — Čehijas Republika, Polija un Igaunija. Savukārt Latvijā darbojošās Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas bankas publiski apņēmušās nodrošināt savu Baltijas valstīs esošo meitasuzņēmumu likviditātes un kapitāla vajadzības. Ņemot vērā to pamatīgos ilgtermiņa ieguldījumus reģionā, nešķiet ticami, ka tās fiksēs zaudējumus un atstās reģionu, kā to darīja Japānas bankas Āzijas krīzes laikā. Ceturtkārt, devalvācija daudz nemazinātu Latvijas vajadzību pēc ārējā finansējuma. Kaut gan tās ietekmē turpinātu sarukt kārtējo maksājumu konta deficīts, tā neuzlabotu privātā sektora parāda restrukturizācijas gaitu, jo, pieaugot ārējam parādam pret IKP, visticamāk, kredītreitingu aģentūras samazinātu valsts vērtējumu uz spekulatīvu ieguldījumu līmeni, kas izsauktu vairuma sindicēto aizdevumu tūlītēju atprasīšanu. Reiz jau mainīts, piesaistes kurss var no jauna tikt pakļauts spekulatīvam spiedienam un tā noturēšanai jaunajā līmenī varētu būt nepieciešams pat vēl lielāks ārējais finansējums.Piektkārt, — un tagad es pievērsīšos iekšējām korekcijām, par kurām runā vairāki blogotāji —, U–veida korekcijai, izmantojot darbaspēka izmaksu samazināšanu, ir priekšrocības salīdzinājumā ar V–veida ekonomikas atveseļošanu, ko bieži saista ar devalvāciju. (Saskaņā ar mūsu aplēsēm devalvācija par 15% ar attiecīgu bilances efektu samazinātu izaugsmi 2009.gadā par vēl 2 procentpunktiem, bet sekotu ātrāka ekonomikas atveseļošana — jau 2010.gadā). Kā norāda Mērija Stouksa (_Mary Stokes_), devalvācija — atkarībā no apmēra — īsā laika posmā izraisītu saistību nepildīšanas vilni. Šobrīd ne Latvijas, ne ārvalstu bankas, nedz arī Latvijas tiesību sistēma nav gatava šādam satricinājumam. Paildzinot periodu, kurā iespējama bankrotu un slikto kredītu skaita palielināšanās, iestādes ieguvušas laiku, lai uzlabotu valstī pastāvošos maksātnespējas likumus, stiprinātu banku kapitālu un ļautu pārstrukturizēt privāto parādu. Programmā ietverti pasākumi šo nepilnību risināšanai, kuri jāīsteno neatliekami. Sestkārt, kā jau apgalvojusi Mērija, apšaubāms, vai devalvācija strauji veicinātu eksportu, ņemot vērā globālo vidi un eksporta struktūru. Turklāt Latvija ir ļoti maza, atvērta ekonomika un daudzi maza apjoma uzņēmumi darbojas visās trīs Baltijas valstīs un nosaka vienādas cenas eiro (visās trīs valstīs). Darījumu aprite būtu strauja un to ietekme uz reālo valūtas kursu — neliela. Lai ekonomiku pārorientētu uz tirgojamām precēm un pakalpojumiem, nepieciešamas strukturālas reformas, kas jau ir paredzētas programmā. Septītkārt, Latvijas ekonomika, īpaši tās darba tirgus, ir ļoti elastīga. Atalgojuma samazinājums par 25% var šķist liels, bet neaizmirsīsim, ka tas seko nominālās algas trīskāršam palielinājumam laikā no 2001. līdz 2007.gadam (divkāršam palielinājumam reālajā izteiksmē) un ka liela samazinājuma daļa tiks panākta, likvidējot piemaksas, kuru apmērs sasniedz piecas mēnešalgas. Reiz Latvija jau pieredzējusi šādu darbaspēka izmaksu korekciju, saglabājot piesaisti, — tas bija Krievijas krīzes laikā 1998.gadā. Kaut gan situācija šobrīd ir cita, šī pieredze varētu atkārtoties, īpaši apstākļos, kad, samazinoties nodarbinātības iespējām ES, emigrācija vairs nav tik pievilcīga kā agrāk.Astotkārt, programmā paredzētā apjomīgā fiskālā korekcija atbilst citviet novērotai veiksmīgai pieredzei, kas ir zināms pamats uzskatīt, ka valūtas piesaiste netiks apdraudēta. Neskatoties uz to, ka procikliski — reizē ar ekonomikas lejupslīdi —, tai tiek atņemts budžeta stimuls, budžeta ierobežojumi ir nepieciešami, lai atbalstītu reālo devalvāciju, samazinātu nepieciešamību pēc finansējuma un dotu papildu iespēju fiskāli atbalstīt banku restrukturizāciju. Aptuveni vienu trešdaļu no korekciju apjoma veido pasākumi budžeta ieņēmumu veicināšanai (netiešo, nevis tiešo — lai atbalstītu algu deflāciju) un divas trešdaļas veido izdevumu samazināšana (algu un izdevumu par precēm un pakalpojumiem samazināšana). Fondam un Latvijas valdībai bija svarīgi, lai 2009.gada budžetā tiktu pilnībā pasargātas divas būtiskas izdevumu kategorijas: līdzfinansējums ES atbalstītiem kapitāla projektiem un sociālie izdevumi, kurus paredzēts palielināt procentos pret IKP salīdzinājumā ar 2008.gadu. Programmā arī ietvertas institucionālas reformas, lai izdevumu samazināšana tiktu veikta pastāvīgi. Visbeidzot, Latvijai ir skaidra stratēģija izejai no šobrīd pastāvošās situācijas — eiro ieviešana. Valdība apņēmusies nodrošināt atbilstību Māstrihtas kritērijiem līdz 2012.gadam. Savā blogā blogā "Kā izvairīties no Portugāles pieredzes vai slazda" ("Avoiding the Portuguese trap") pagājušajā gadā jau argumentēju, ka, pievienojoties eiro zonai, nezudīs nepieciešamība risināt konkurētspējas un augstā ārējā parāda problēmas. Toties reizi par visām reizēm pazudīs devalvācijas drauds un parādīsies tik nepieciešamā investoru uzticība.Latvija stāv krustcelēs. Tai fundamentāli jāpārorientē ekonomika laikā, kad valda globāla ekonomikas krīze. Es varu pieņemt Edvarda "lielāko pārmetumu" (kā viņš pats to sauc) programmai, ka programmā nav ietverta politika ekonomikas stimulēšanai — vismaz īstermiņā. Bet, kā jau iebildu iepriekš, pašreizējos apstākļos devalvācija diezin vai radītu šādu stimulu un pat varētu visu vēl pasliktināt. Pastāvot ierobežotai fiskālajai politikai, pašreiz vienīgā iespēja šķiet saglabāt piesaisti un to vēl pastiprināt, ja vien šis brīdis tiek izmantots, lai īstenotu strukturālās reformas, uzlabotu finanšu sistēmu un pārorientētu ekonomiku uz eksportu. To sakot, es nenoliedzu arī riskus — vismaz ne deflācijas spirāli vai pašreizējās politiskās apņēmības mazināšanos panākt korekciju ar fiskālās, strukturālās un ienākumu politikas instrumentiem. Manuprāt, šie riski ir tā vērti — gan Latvijas, gan reģiona labā.* RGE Monitor
SVF Baltijas un Polijas reģiona vadītāja Kristofa Rozenberga viedoklis publicēts RGE Monitor vietnē.