Serbu nacionālistu līdera Slobodana Miloševiča prāvas laikā viņi kļuva par apmulsušiem skatītājiem. Bijušais Dienvidslāvijas prezidents pats pildīja aizstāvja lomu, radot politisko tribīni un izdarot psiholoģisku spiedienu uz apsūdzības lieciniekiem. "Miloševičs palaikam radīja iespaidu, ka viņš kontrolē savas tiesas procesu, pārvēršot ikdienišķi drūmās procedūras par trauksmainu forumu, kurā viņš pauda savas politiskās žēlabas", rakstīja Washington Post 2008.gada 24.jūlijā. Process ilga četrus gadus un to pārtrauca apsūdzētā nāve, kara noziegumu upuros un viņu tuviniekos atstājot vilšanās sajūtu.
Bijušais psihiatrs un 1992.gadā pašpasludinātās Bosnijas un Hercegovinas Serbu Republikas — Republika Srpska — prezidents Radovans Karadžičs vēlmi būt par savu aizstāvi tiesā pauda pirms došanās uz Hāgu un publiskoja pirmajā pirmstiesas sēdē 31.jūlijā. Viņš pieprasīja pirmstiesas tiesneša Alfonsa Orje aizvietošanu, pamatojoties uz "personīgu naidu", ko tiesnesis izjūtot pret Karadžiču. Tiesnesis bija iejaucies stāstījumā par darījumu ar Deitonas miera sarunu vadītāju Ričardu Holbruku. 24.augustā Karadžičs izplatīja rakstisku paziņojumu, kurā atkārtoti minēja vienošanos ar ASV. Paziņojumā atkal tika minēta R.Holbruka un Madelēnas Olbraitas saistība ar šo vienošanos. M.Olbraita paziņojumu ignorēja, bet R.Holbruks to nosauca par meliem. Netīkamais tiesnesis tika nomainīts pret pacietīgo skotu Īanu Bonomiju. Tomēr 29.augusta sēdē Kardžičs atteicās runāt pirms nebūs pārskatīti apsūdzības punkti: "Mani neinteresē šī apsūdzība, pirms tā nav pārskatīta, un turklāt vēl man ir jāpastrādā ar saviem advokātiem un palīgiem." Nākamā sēde paredzēta 17.septembrī.
Sazvērestību teoriju paziņojumi un apvainojumi, pēc ekspertu domām, turpināsies. To veicinās Miloševiča tiesas skumjā pieredze. Karolaina Toša no IWPR (Institute for War and Peace Reporting) citē Miloševiča prāvas analītiķus, kuri uzskata, ka viņš padarīja prāvu par ņirgāšanās objektu, bet apsūdzība bija neskaidra un nelietderīgi gara.
Apsūdzētie reti var pārvērst tiesu par mēnešiem ilgu politisku izrādi. Hāgā apstākļi ir veicinoši: tiesas spriedums neparedz nāves sodu, iespējamā soda izciešana notiek civilizētos apstākļos, jo īpaši mediju un publikas saasinātās uzmanības dēļ. Hāgas klienti dzīvo viesnīcas numuram līdzīgā telpā ar labierīcībām, dušu, satelīttelevīziju un datoru. Viņi sporto, mācās svešvalodas, izmanto bibliotēku un satiekas ar ģimeni. Ģenerālis Nebojša Pavkovičs, bijušais DFR armijas štāba priekšnieks, ieslodzījumā kļuva par tēvu. Ieslodzītie komunicējas un tiekas. Viņu uzvedība tiesas zālē šo komfortu neietekmē. Sēdes ir publikai un žurnālistiem pieejamas. Karadžičam, kurš vienmēr ir bijis "mediju persona", šāda izdevība ir politiskā medusmaize. "Karadžičam patīk publiskas uzstāšanās. Hagā viņš būs kā zivs ūdenī, tāpat kā tas bija ar Miloševiču," Associated Press sacīja Vladimirs Vukcevičs, Serbijas kara noziegumu prokurors.
Mācoties no kļūdām, Hāgas tribunālam ir iespēja atjaunot profesionālo reputāciju. Tribunāla apsūdzības uzturētājs Seržs Brammerts paziņojis presei, ka Karadžiča prāvai jābūt efektīvai un ir priekšnosacījumi, kas varētu to veicināt. Par apsūdzības ātrāku atjaunošanu iestājas Brammerts, taču būtisks ir tās saturs. Miloševiča un Republika Srpska parlamenta spīkera Momčilo Krajišnika gadījumā klupšanas akmens bija apsūdzība "kopīgā kriminālā darbībā", kas ir grūti pierādāma. Miloševiča apsūdzība iekļāva 66 epizodes, bet Karadžiča sākotnējā apsūdzība ietver 11 punktu. Procesam par labu varētu nākt apsūdzētā personības īpatnības un viņa kara gadu darbības publiskums. Bosnijā un Hercegovinā viņu atceras kā kara TV ziņu pastāvīgo tēlu. Formā vai civilā tērpā viņš traucās pa Republika Srpska teritoriju un uzstājās ar nepārprotami biedējošiem paziņojumiem, kā, piemēram, īsi pirms Srebrenicas slepkavībām Miroslavam Deroničam teiktais: "Miroslav, viņi visi ir jānogalina, jebkurš, ciktāl tavas rokas sniedzas." Politiskie izteicieni sinhronizējās ar masu slepkavībām un civiliedzīvotāju izdzīšanu.
Tiesu būtiski ietekmē bailes no publiskas reakcijas. Miloševiča prāvā tiesa centās demonstrēt neitrālu attieksmi un iekrita otrā galējībā. Sers Džefrijs Naiss, prāvas prokurors, tomēr aizstāvēja Miloševiča tiesnešus: "Viņš bija draudošs, bez tolerances un nepatīkams. Tas kaitēja viņam pašam." Šā iemesla dēļ advokāti ir mēģinājuši atrunāt Karadžiču no galvenā aizstāvja funkciju veikšanas.
Bijušā Bosnijas serbu spēku komandiera Ratko Mladiča arests vairotu tiesas efektivitāti. Abu kara noziegumos apsūdzēto savstarpējās antipātijas varētu nospēlēt lomu tiesā. Mladičs varētu nepieļaut bijušā sāncenša vēlmi novelt atbildību, jo īpaši par Srebrenicas masu slepkavībām. Vēlmē būt vienīgajam Bosnijas serbu varonim, Karadžičs sastrīdējās ar ģenerāli Ratko Mladiču un 1995.gadā to atlaida. Par Bosnijas Serbu spēku komandieri kļuva psihiatrs Karadžičs.
Tiesas reputācija ir saistīta ne tikai ar procesiem tiesas zāle. Svarīgi kā (un vai) uz R.Karadžiča paziņojumiem reaģēs tie, kurus viņš min un minēs savās politiskajās runās Hāgā. M.Olbraitas klusēšana saistībā ar R.Karadžiča paziņojumu bija skaidra atbilde politiskajam ekscentriķim. R.Holbruka reakcija bija emocionālāka. Viņš pēc bankrotējušiem Rietumu centieniem apturēt karu bija panācis visu pušu līdzdalību miera līgumā. Būtu lietderīgi tālaika Balkānu situāciju izskaidrot pamatīgāk, parādot, ka R.Karadžiča individuālā ietekme uz miera procesu Bosnijā nebija unikāla. Kara darbību vadīja Belgrada, bet miera process Bosnijā bija atkarīgs arī no citiem ietekmīgajiem — Republika Srpska prezidentes Biljanas Plavšičas, Krajišnika un Mladiča. Lai cik nepatīkami, NATO partnervalstīm būtu lietderīgi veikt publisku analīzi, kāpēc R.Karadžiča aresta mēģinājumi izgāzās, kas gan, iespējams, radītu Francijas neapmierinātību. Gaismā atkal varētu tikt celti izlūkošanas informācijas noplūdes izraisītā aresta izgāšanās franču spēku kontrolētajā teritorijā.
R.Karadžiča trīspadsmit slapstīšanās gadi ir radījuši neapmierinātību kara upuru un piederīgo vidū. Tribunāla misija ir uzsvērt, ka noziegumiem pret cilvēcību noilguma nebūs.