Kas “Saskaņas centram” prātā, tas Lužkovam uz mēles?
25. augustā Latvijā vienas dienas vizītē bija ieradies Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Starpvalstu un starppilsētu sadraudzība un sadarbība vienmēr ir apsveicama, un varam vēlēt mums visiem panākumus ekonomisko sakaru stiprināšanā. Taču diemžēl ne jau tāpēc šī vizīte ir guvusi tik lielu ievērību plašsaziņas līdzekļos, vairākos Latvijas interneta portālos izpelnoties tūkstošiem atsauksmju. Izrādās, viesis izmantojis iespēju izteikt viedokli par Latvijas iekšpolitiku, turklāt ķēries pie pašiem valsts pamatiem:
“Es domāju, ka beigsies nesaprātīgu nacionālo prioritāšu laiks un viss nokārtosies. Jāvirzās uz to, lai Latvija kļūtu par divvalodīgu valsti”. Pagaidām tas tā nav, bet gan jau situācija līdz tam nonākšot un no šāda lēmuma iegūšot ne tikai Latvija, bet arī latvieši (oriģinālā ziņa: http://www.interfax.ru/news.asp?id=151228).
Gribētos jau zināt, vai tiešām valsts valoda neatkarīgā valstī ir “nesaprātīga prioritāte” un ko varētu iegūt, no tās atsakoties. Tomēr svarīgāk ir saprast, vai šādi izteikumi ir nejaušība vai likumsakarība, kas lej ūdeni uz noteiktām politiskām dzirnavām. PCTVL jau no laika gala nāk ar prasību par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, tātad vismaz runā skaidru valodu. Bet vai viņi ir vienīgie, kas solidarizējas ar Maskavas mēra nostāju, vai, visticamāk, līdzējuši tās veidošanā?
“Saskaņas centra” pārstāvis A.Klementjevs tās pašas dienas vakarā, LTV raidījumā “100. pants” izvaicāts par J.Lužkova izteikumiem, bija izvairīgs. Tas neesot nopietni, un teikt jau varot visu ko.
Bet vai būs tik vienkārši? Pasekosim SC izteikumiem beidzamo divu gadu laikā. Atklājas visai interesanta aina.
Rīgas mērs N. Ušakovs paziņo, ka "Saskaņas centrs" jau neprasīšot krievu valodai valsts valodas statusu. Krievu valodai esot jāpiešķir "tikai" oficiālās valodas statuss! Tas dotu tiesības “sazināties ar pašvaldībām krievu valodā, mainīt mācībvalodas proporcijas skolās, rakstīt pasē savu uzvārdu līdzās latviešu valodas versijai arī kirilicā" (www.ushakov.lv/ru/faq/?cstart=24). Šis gājiens neizdodas? Labi, vēl viens mēģinājums – piešķirsim krievu valodai lielākās minoritātes valodas statusu. Tas nekas, ka ne starptautiskos dokumentos, ne zinātniskajā literatūrā tādu terminu neatrast - kādu saturu vajadzēs, tādu arī tajā ieliksim...
Tomēr ar to terminoloģiskie meklējumi nebeidzas. “Saskaņas centra” politiskajos uzdevumos 2010. gadam – projektā deklarācijai par starpetnisku uzticēšanos - lasām: “Krievu valodas kā Latvijas iedzīvotāju starpetniskās saziņas valodas statusa atzīšana līdzās latviešu valodai” (http://www.saskanascentrs.lv/lv/par-mums/).
Būtu interesanti uzzināt, kas ar šādu priekšlikumu domāts. Termins “starpetniskās” jeb “starpnacionālās” saziņas valoda sociolingvistikas teorijā parasti nozīmē valsts (oficiālo) valodu, retos gadījumos t.s. lingua franca (neoficiālu lietišķas saziņas valodu reģionā, kā suahili). Tomēr pastāv aizdomīga līdzība ar Padomju Savienībā plaši propagandēto krievu valodas kā starpnacionālās saziņas valodas statusu. Pārāk labi vēl atceramies, ko tas nozīmēja – citām valodām formāls gods un cieņa, krievu valodai – prioritāte visās jomās, pakāpeniskai asimilācijai pakļaujot citu valodu runātājus (“runāsim krievu valodā, lai visi saprot”). Ja krievu valoda būtu “starpetniskās saziņas valoda”, vai latvietim ar poli būtu jārunā krieviski? Vai tiešām Latvijas sabiedrības vienotāja var būt arī kāda cita, ne tikai latviešu valoda? Kā šāda nostāja ir savienojama ar it kā pausto atbalstu latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai?
Patiesība ir vienkārša. Valodas politikas teorētiķi jau pirms gadiem trīsdesmit pierādījuši, ka unitārā valstī divu valodu reāli vienlīdzīgs statuss būtu iespējams tikai Utopijā vai Saules pilsētā. Hipotētiski tāda situācija varētu būt tad, ja abu valodu runātāju skaits būtu līdzīgs (un ne tikai attiecīgajā valstī, bet arī aiz tās robežām), kopienas vienlīdz perfekti prastu otras valodu un abām valodām būtu vienlīdz augsts prestižs un ekonomiskā vērtība. Nedaudzajās valstīs, kur divām vai vairākām valodām noteikts valsts (oficiālās) valodas statuss, tas darīts simbolisku vai vēsturisku apssvērumu dēļ (Šrilanka, Somija, Izraēla, Dienvidāfrika, Jaunzēlande, Peru), bet viena valoda izteikti dominē. Labs piemērs oficiālas divvalodības graujošajai ietekmei uz valodas noturību ir Baltkrievija. Kad valsts valodas statuss blakus baltkrievu valodai tika noteikts arī krievu valodai, strauji saruka atdzimt sākušās baltkrievu valodas funkcijas, un nu tā atkal ir galvenokārt ģimenes un kultūras valoda.
Nejauksim daudzvalodīgu sabiedrību un daudzvalodīgu valsti! Latvijas sabiedrība runā un runās vairākās valodās, bet par divvalodīgu valsti var runāt tikai Latvijas neatkarības noliedzēji. Lai, kā tagad pierasts, man nepārmestu priekšvēlēšanu retoriku, citēšu vārdus, ko teicu jau 1999. gadā:
“Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka latviešu valoda būtu ekstremāli apdraudēta valoda. Bet, ja mēs pieļausim divvalodīgas valsts veidošanās iespēju, tāda nostāja mūsu apstākļos trīs cetru paaudžu laikā var sekmēt latviešu lingvistisko asimilāciju. Tāpēc mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut divvalodību valsts līmenī. Divvalodība ir pārejas parādība ceļā uz vienu valodu, vienalga, divu, triju, četru paaudžu laikā. Beļģija, Šveice, Kanāda – tās ir federālas valstis, kas valodas ziņā balstītas uz pilnīgi citiem principiem. Jebkura šo valstu piesaukšana jāuztver vai nu par nezināšanu, vai par demagoģiju. Latviešu valodas prioritātei Latvijā ir jābūt, citādi stāsies spēkā elementāri valodu konkurences likumi, kas vienmēr beigsies ar stiprākās valodas uzvaru”. (I.Druviete intervijā M.Čaklajam, Literatūra un Māksla, 1999. gada 15. jūlijā).
Mēs cienām savus viesus un pieklājīgi uzklausām ikviena viedokli. Lai Lužkova kungam veicas. Tomēr notikumu attīstību noteiksim mēs paši – precīzāk, tās partijas, kam piederēs politiskā vara. Vērojot “Saskaņas centra” manipulācijas ap valodas jautājumiem, redzams, ka šī apvienība vismaz līdz vēlēšanām nonākusi sprukās. Tā kā viņi cer arī uz dažu latviešu balsīm, atklāti paust vēlmi pēc valsts valodas statusa piesķiršanas arī krievu valodai SC neuzdrīkstas. Tad nu vērojama radoša pieeja terminiem, cerot, ka āža kāja no talāra neizlīdīs. Simptomātiski ir arī vairākkārtējie SC aicinājumi priekšvēlēšanu periodā runāt tikai par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem, rūpīgi apejot “nacionālo” problemātiku. Neizdosies. Valodas politika Latvijā ir ļoti nozīmīga, un partijām skaidri jāformulē sava nostāja, neslēpjoties aiz vārdiem.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.