Katru reizi ar citu apvienību

1) individuāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir attiecīgā cilvēka personiskās intereses, un 2) sociāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir kolektīvās intereses, sākot ar dažādiem minikolektīviem un beidzot ar maksikolektīvu – tautu, valsts nāciju. Un, lūk, latviešu mentalitātē prevalē individuāli orientētas tieksmes, kuras kolekcijā ar alkātību, naudas varu, baudām, bezatbildību, egocenrismu, sociālo darvinismu un citām „perestroikas” atmodinātā „zvēra” tieksmēm pēcpadomju laikā ir ieguvušas kolosālus apgriezienus. Principā nekas jauns netiek konstatēts. Latviešu individuāli orientētā esamība ir saskatīta jau sen analītiski grudrākajos prātos. Teiksim, daiļliteratūrā „mana kaktiņa, mana stūrīša” motīvs ir plaši sastopams. Pašlaik, XXI gs. sākumā, minētā mentalitātes īpašība iegūst dziļu sociāli politisko jēgu, jo nepieciešams likvidēt Maskavas/Vašingtonas/Briseles uzspiesto krimināli oligarhisko iekārtu, kā arī latviešu „miljonu” novirzīt no masveida zagšanas smirdošā lielceļa uz ci

Latviešu mentalitātē noteikti ir viena īpašība, kura traucē organizēt nacionālajām interesēm adekvātu politisko darbību. Kā zināms, „pirmās republikas” politisko postu izraisīja „politiskais plurālisms” valstī un parlamentā – simts un vairāk politisko partiju nodibināšana. Tas traucēja izveidot stabilu valdību un ļaut tai valdīt tādu laiku, lai tā spētu praktiski realizēt konkrētus uzdevumus. Valsts apvērsums pielika punktu „politiskajam plurālismam”. Pašlaik „otrajā republikā” par valsts apvērsumu nenākas sapņot, jo latviešu politiskā apziņa ir pilnā mērā pakļauta mentalitātes vienai īpašībai. „Perestroikas” morāli destruktīvākais nopelns ir tas, ka tā cilvēkos uzjundīja „zvēru” – vissliktāko, kas var būt cilvēkā (alkātību, naudas varu, baudas, bezatbildību, egocentrismu, sociālo darvinismu utt.). „Perestroika” latviešos uzjundīja bez jau minētā vēl tādu mentalitātes klasisku īpašību kā individuāli orientētās tieksmes. Ko tas nozīmē? Cilvēku tieksmes var būt orientētas divējādi: 1) in