Ķekavas sindroms

Šobrīd šis jautājums Latvijā ir kļuvis aktuāls visos līmeņos — arodbiedrības vāc parakstus, lai tiesības ierosināt atlaist Saeimu būtu nevien Valsts prezidentam, bet arī sabiedrībai; Ministru kabinets un Saeima pirmajā lasījumā atbalstījuši reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministra Edgara Zalāna iniciatīvu atlaist Ķekavas pagasta padomi. Tieši pēdējais jautājums — pašvaldības atlaišana — manuprāt, izvirza virkni jautājumu par to, cik šobrīd spēkā esošie un šos jautājumus regulējošie likuma akti ir atbilstīgi demokrātiskas un tiesiskas valsts pārvaldes principiem. Proti, kā priekšā atbildīgas ir pilsētu domes vai pagasta padomju deputāti — iedzīvotāju, vai tomēr citu politiķu. Saskaņā ar spēkā esošajiem likuma aktiem ekskluzīvas tiesības rosināt pilsētas domes vai pagasta padomes atlaišanu patlaban ir piešķirtas Ministru kabinetam. Tas izvirza nākamo jautājumu — par Ministru kabineta atbildību, pieņemot lēmumu. Ministri nav sabiedrības vēlētas amatpersonas. Ministri pirmām kārtām ir atbildīgi to personu priekšā, kas viņus izvirzījuši un apstiprinājuši amatā. Un tā ir viena vai otra politiskā partija, Ministru kabineta vadītājs, Saeimas deputāti. Taču politiskā pārstāvniecība pašvaldībās parasti atšķiras no politiskā spektra kartes Saeimā un Ministru kabinetā. Šis apstāklis liek uzdot nākamo jautājumu — vai eksistē stingri un definēti kritēriji, lai mēs varētu būt droši, ka ministri savā attieksmē būs vienādi objektīvi gan pret pašvaldību, kuru vada viņu pārstāvētās partijas biedrs vai koalīcijas partneris, gan pašvaldību, kurā vara pieder partijas niknākajiem politiskajiem pretiniekiem. No pašlaik spēkā esošā likuma viedokļa neeksistē objektīvi kritēriji, kas ļautu pateikt — šī pašvaldība ir pārkāpusi "sarkano līniju" un tādēļ triecama mājās, bet šī, kaut arī grēkojusi, tomēr vēl var laboties un turpināt strādāt. Tātad faktiski vienīgais garants, lai ierosinājums atlaist pašvaldību būtu taisnīgs, ir Ministru kabineta locekļu spēja būt objektīviem, kompetentiem un godprātīgiem. Taču kas notiek, ja politiskās cīņas loģikas vai kāda cita iemesla dēļ Ministru kabineta locekļi tādi nav? Viņu iniciatīvu atlaist pašvaldību vētī Saeima. Taču Saeima nav ne konkrētās teritorijas iedzīvotāju interešu medijs, ne tiesa, kas objektīvi uz svaru kausiem spētu izsvērt ministra virzītās apsūdzības un pašvaldības aizstāvības argumentus. Gala spriedums — Saeimas balsojums — jebkurā gadījumā būs politisks, un iedzīvotāju (vismaz iepriekš) uzticību baudījušu deputātu vietā darbu sāks iecelti administratori, kuri vispār nekādā mērā vairs nebūs atbildīgi konkrētās pašvaldības iedzīvotāju priekšā (vēlēšanas taču viņiem nedraud). Administratoru iecelšanas nepieciešamība vispār šķiet diskutabla. Piemēram, lai, kā tas, iespējams, noticis Ķekavas gadījumā, pārtrauktu nelikumības apbūvē (ja tādas bijušas), ir arī virkne citu instrumentu — administratīvā tiesa, valsts būvinspekcija utt. Principā diskutablus jautājumus, kurus izraisa pašreizējā pilsētu domju un pagastu padomju atlaišanas kārtība, varētu turpināt analizēt vēl ilgi, taču arī no iepriekšminētā man šķiet skaidri redzams, ka esošā tiesiskā kārtība nodrošina pašvaldību atbildību nevis iedzīvotāju, bet gan politiķu priekšā. Tas nav normāli. Pašvaldību atlaišanu regulējošā tiesiskā kārtība neatbilst mūsdienīgas, tiesiskas un demokrātiskas valsts pārvaldes principiem. Uzskatu, ka šobrīd, kad sabiedrībā aktualizējies politiķu atbildības sabiedrības priekšā jautājums, ir īstais brīdis, lai gan Saeima, gan pašvaldību vadītāji sāktu diskusiju arī par kārtību, kādā var tikt atlaistas pašvaldības. Latvijas valsts ir ratificējusi Eiropas vietējo pašvaldību hartu. Tās 8.panta 3.punktā teikts: "Administratīvā pārraudzība pār vietējām varām tiek realizēta tādā veidā, lai nodrošinātu, ka kontrolējošās varas iejaukšanās ir proporcionāla to interešu svarīgumam, kuras ir paredzēts aizsargāt." Manuprāt, primāras var būt tikai un vienīgi iedzīvotāju intereses. Tas nozīmē, ka nepieciešamas likumdošanas izmaiņas, lai arī šajā jautājumā primārs būtu iedzīvotāju viedoklis (kā tas, piemēram, ir Saeimas atlaišanas gadījumā). Un Latvijas Pašvaldību savienībai varbūt beidzot vajadzētu izbeigt pildīt vienīgi pastnieka starp pašvaldībām un ministrijām funkciju un nopietni ķerties pie likumdošanas iniciatīvas un izstrādes šajā jomā.