Kā beidzamie notikumi minami Krievijas karavīru un kara tehnikas papildu ievešana maija sākumā Abhāzijas apgabalā. Un pavisam drīz — 21. maijā — Gruzijā notiek parlamenta vēlēšanas — būtisks iekšpolitiskās dzīves atskaites punkts. Ārēji šķiet, ka Gruzijas un Krievijas attiecību saspīlējums, iekšpolitiskās cīņas un ķīviņi kopumā rada dezorganizētu, neskaidru, grūti izprotamu un savā ziņā nogurdinošu iespaidu par šo Dienvidkaukāza valsti, kuras izredzes šķiet tikpat nesaprotamas un apšaubāmas kā paši notikumi, kas tā vien mudina atmest ar roku. Un iespējams, ka tieši "atmešana ar roku" ir viens no gaidītākajiem notikumiem tās valsts ārpolitikas un valsts varas veidotājiem, kas līdzīgā kārtā lika sprunguļus arī Latvijas riteņos mūsu Eiropas Savienības (ES) un NATO integrācijas procesā.
Gruzijas uzdevums
Kas pašlaik notiek Gruzijā? Kā uz to raudzīties mums, Latvijai, un citām Eiropas Savienības valstīm, kuras ir deklarējušas, ka atbalsta Gruzijas reformas un eiroatlantiskās integrācijas centienus?
Gruzija pašlaik veido un attīsta demokrātisko sistēmu. Pieļauj kļūdas, par kādu nenoliedzami var uzskatīt 2007.gada novembra sākuma brutāla spēka pielietošanu opozīcijas demonstrantu izklīdināšanai, ko atzinis arī prezidents Saakašvili. Prezidenta vēlēšanas janvārī kopumā tika atzītas par demokrātiskām un atkārtoti ievēlētais prezidents par leģitīmu amata ieņemšanai, taču netrūka arī būtiskas kritikas no EDSO novērotāju puses — neskaidrs balsu skaitīšanas process, vēlētāju ietekmēšana, administratīvo resursu izmantošana. Arī līdzšinējie divi EDSO ziņojumi par parlamenta priekšvēlēšanu procesu norāda par pārkāpumiem.
Gruzijas uzdevums ir konsekventi turpināt nostiprināt demokrātiskās tradīcijas un praksi, un tiem, kas uzskata sevi par Gruzijas atbalstītājiem, savukārt konsekventi turpināt iesākto politiku, gan atgādinot par kļūdām, gan arī atbalstot Gruzijas centienus tās novērst un labot.
Krievijas iespējas
Viens no beidzamo gadu lielākajiem saspīlējumiem Gruzijas un Krievijas attiecībās, kad Gruzija ir bijusi vistuvāk "kara priekšvakaram", vērojams pēdējo nedēļu laikā. Tam par pamatu ir papildu Krievijas karaspēka ievešana Abhāzijas reģionā.
Krievija atsaucas uz 1994.gadā noslēgtajiem miera uzturēšanas līgumiem starp Krieviju, Gruziju un Neatkarīgo valstu savienību (NVS), taču nav ievērojusi noteikumu, ka tai ir jāsaņem gan Gruzijas, gan NVS piekrišana karaspēka palielināšanai. Līdz ar to, kā uzskata Kaukāza valstu eksperts, politisko procesu analītiķis no Jamestown Foundation Vladimirs Sokors, šādi Krievija ir pārkāpusi gan starptautiskās normas, gan arī pašu parakstītos līgumus. Tāpat arī Krievija netika laikus informējusi ANO novērošanas misiju Gruzijā par sava karaspēka palielināšanu un tā specifiku — skaitlisko sastāvu un bruņojumu — kā to paredz miera uzturēšanas noteikumi.
Par spīti Krievijas argumentācijai un apgalvojumiem, ANO novērošanas misija Gruzijā Krievijas minētajā teritorijā Kodori Gorge un Abhāzijas—Gruzijas robežas tuvumā nav novērojusi apliecinājumus par Gruzijas karaspēka koncentrēšanu.
Tas, protams, neliedz Krievijai palielināt savu karaspēku vai arī notriekt Gruzijas izlūklidmašīnu, kas atbilstoši savām tiesībām novēroja Abhāzijas teritoriju. Iznākums ir tāds, ka, iznīcinot Gruzijas iespējas novērot savu teritoriju, palielinās Krievijas iespējas, nevienam nezinot un nekontrolējot, veikt militārās operācijas.
Gruzijas amatpersonas (prezidents, ārlietu ministrs, premjers) Krievijas aktivitātes nodēvējušas par agresijas aktu, kas ir virzīts uz to, lai pievienotu Abhāziju Krievijas teritorijai, atņemot Gruzijai tās likumiskās tiesības uz savu teritoriju un valstisko suverenitāti kopumā.
Krievijas prezidenta Putina 16.aprīļa rīkojums Krievijas valdībai nodibināt oficiālus un tiešus kontaktus ar Abhāzijas un Dienvidosetijas pašpasludināto reģionu pārvaldēm nevar nekā citādi tikt uztverts kā Gruzijas valstiskuma graušana un skaidrs signāls ar mērķi destabilizēt situāciju un izprovocēt konfliktu.
Dažādās "toņkārtas"
Grūti samērojamas Krievijas un ES "toņkārtas" par vieniem un tiem pašiem notikumiem. Pēdējās trīs nedēļas ir bijis vērts uzdot jautājumu par pārējo ES un NATO dalībvalstu lomu un nostāju.
Reakcija ir bijusi neadekvāta situācijas nopietnībai. Krievijas Ārlietu ministrijas īpašais pārstāvis attiecībās ar NVS valstīm apgalvo, ka "Gruzijas teritoriālā integritāte pašlaik ir tikai teorētiska hipotēze" un Krievija ir gatava to pārvērst "praktiskā realitātē". Šķietami ar to domājot Krievijas papildu karaspēka ievešanu piecas dienas vēlāk. Ir skaidrs, par kādu "praktisko realitāti" runāts. ES prezidējošās valsts Slovēnijas pārstāvis, komentējot situāciju Gruzijas—Krievijas attiecībās, runā par to, ka ES nenostāsies nevienā no pusēm, bet gan aicina strādāt miermīlīga konflikta atrisināšanai. Maigi izsakoties, grūti samērojams tonis un rīcības uzstādījums katrai no pusēm.
Tajā pašā laikā NATO ir paziņojusi par "ciešu atbalstu" Gruzijai un uzskata, ka Krievijai ir "jāmaina savs lēmums" tiešu attiecību izveidē ar separātiskajiem režīmiem, ko var uzskatīt par Gruzijas suverenitātes iedragāšanu.
Latvijas ieguldījums
Lielāks nekā jebkurā citā saspīlējuma reizē ir bijis Latvijas ieguldījums. Šādās situācijās parasti uzdodam jautājumu, ko ir darījusi Latvija? Šoreiz, pateicoties ārlietu ministra Māra Riekstiņa aktīvajai darbībai, Latvijas ieguldījums ir bijis lielāks nekā jebkurā citā saspīlējuma reizē, ministram aicinot Eiropas Savienības valstu kolēģus doties uz Gruziju un jau ar šo simboliski norādīt par saspīlējuma nopietnību. Tajā pašā laikā jājautā — vai piecu valstu ārlietu ministru (Latvija, Slovēnija, Polija, Lietuva un Zviedrija) došanās uz Gruziju ir maksimums, ko spēj ES, kuras sastāvā ir 27 valstis?
Gruzijas pārstāvji ļoti skaidri un nepārprotami aicinājuši un uzsvēruši, ka ES ir iespēja ļaut Krievijai saprast, ka attiecībās var iestāties būtiskas politiskas sekas, ja Krievija turpinās pārkāpt Gruzijas suverēnās tiesības un starptautisko likumdošanu. Eiropa nav atbildējusi vienotā balsī, kur nu vēl runājusi ar Krieviju par "politiskām sekām".
Kā rīkojas Krievija
Krievija izmanto jau labi pārbaudītu un praktizētu taktiku. Ir svarīgi saprast, ka Abhāzijas reģiona un Gruzijas—Krievijas konflikts nav tāpat pēkšņi uzliesmojis Gruzijas parlamenta vēlēšanu priekšvakarā. Krievija ir pielietojuai jau labi pārbaudīto un praktizēto taktiku — izmantot valsts iekšpolitiskos jautājumus, lai tos maksimāli eskalētu un vienlaikus diskreditētu valsts ārpolitiskos centienus. Par labu piemēru varam būt mēs paši — Latvija. Otrā pasaules kara un Latvijas leģionāru jautājums, krievvalodīgo tiesības, holokausta jautājumi, lielais nepilsoņu skaits — šie ir jautājumi, kas bija nemitīgā Krievijas retorika un argumentācija laikā, kad Latvija bija Eiropas Savienības un NATO pievienošanās procesā. Un ne dēļ Krievijas rūpēm par vēsturiskās patiesības niansēm.
Līdzīgi arī Gruzijas gadījumā, kad jo nestabilāka iekšpolitiskā situācija, jo lielākas iekšējās pretrunas, un kur nu vēl militāra rakstura konflikti, jo lielāka iespēja, ka Gruzijas rietumu integrācijas centieni paliks tikai vēlmju līmenī. Un jo šķirtāk un tālāk atrodas Gruzija no dalības NATO, jo piepildītākas ir Krievijas ārpolitiskās ambīcijas.
* Mārtiņš Mūrnieks, Sorosa fonda—Latvija programmas Plašāka Eiropa direktors, Gruzijas prezidenta un parlamenta vēlēšanu novērotājs