Sfumato (dūmakains — it.) ir jēdziens, kas raksturo tādu renesanses mākslinieka kā Leonardo da Vinči un Tintoreto glezniecības paņēmienu. "Skatoties gan pagātnē, gan nākotnē, es pie labākās gribas nevaru redzēt skaidri. Mēs skatāmies dūmakā, bet, redzot dūmaku, gribas lietās iedziļināties vairāk," paskaidro Kursīte. Zūdošas vērtības viņu interesē nākotnes dēļ. "Jautājums ir, kā noturēt latviešu valodu un latviešu nāciju. Ja nav tās, tad kas ir valsts?"
Folklora neinteresēja
"Jaunībā es nemaz nebiju ieinteresēta tradīcijās," atzīst pētniece. Tartu universitātē viņa studēja krievu filoloģiju. "Vienu brīdi, es nekaunēšos atzīties, man likās, ka latviešu kultūra krievu, vācu un citu Rietumeiropas kultūru priekšā ir maza, nenozīmīga, nesena." Kursītes vārdiem, viņa izgājusi apli, no latviešu kultūras izejot un tajā atgriežoties.
Katalizators nonākšanai pie tradīciju pētniecības bija divi sīki atgadījumi. Sākot strādāt Rīgā pēc Tartu, viņa kautrējās no savas latgaliskās runas, kā arī studiju gados iegūtās igauniskās un krieviskās ietekmes valodā. Kādu dienu braucot Zinātņu akadēmijas liftā, pazīstama latgaliešu literatūrpētniece divu akadēmiķu klātbūtnē viņu skaļi uzrunāja latgaliski. "Man bija kauns. Pēc tam sāku analizēt — katrai runai, katrai runai ir sava vērtība. Otrs gadījums bija, kad viņa sēdēja mājās ar savu mazo dēlu un viņas Maskavas disertācijas vadītājs, kas arī pētīja dzejas metriku, paprasīja, ko latviešu tautasdziesmās nozīmē tie Dieva dēli un Saules meitas. "Man bija kauns, bet es patiešām nezināju atbildi," Kursīte atceras. Tad viņa pamazām sāka rakt un aizrāvās.
Pēc tam Kursīte ilgstoši bija folkloras "kabineta zinātniece". Folklorists Jāzeps Rudzītis viņai teicis, ka jāpēta, braucot tautās. "Nu par kādiem Dieva dēliem es tautā kaut ko varu uzzināt?" Kursīte nopūtusies. Kad sākās pirmās folkloras ekspedīcijas, bija jābrauc arī kādam no Universitātes. Tā kā Kursīte jau folkloru pētīja, viņa arī brauca, taču ar lielu nepatiku un mēģināja aizmukt ātrāk, atstājot studentus. "Negāja, nekādas folkloras nebija. Tad mēs sākām dzīvesstāstus vienā brīdī pētīt. Bet, ja es jums paprasīšu izstāstīt savu dzīvesstāstu, varbūt būs kādi interesanti momenti, bet vidēji, kas ir dzīvesstāsti?" vaicā Kursīte un pati atbild, "klausies un miedz ciet no garlaicības. Taču, uzdodot jautājumu caur ticējumiem, tu pēkšņi arī to dzīvesstāstu caur citu prizmu sadzirdi. Tad arī sāku braukt ekspedīcijās."
Ģenerēt valodu
Savu darbu viņa redz globalizācijas kontekstā. "Es raugos uz globalizāciju kā uz neizbēgamu straumi. Ir daudzas labas lietas tajā, bet ja tā būs tā vienīgā straume, tad mēs pārvērtīsimies par būtnēm, kurās neiespējams iemīlēties, neiespējams ieinteresēties, jo viss ir vienāds. Tagad, manuprāt, ejams ir reģionālais ceļš. Ne valstu atšķirības uzsvērt, bet šīs mikroidentitātes. Piemēram, suitus, ko es uzskatu par Eiropas kultūrvērtības vienību. Otra tāda vērtība ir kuršu ķoniņi, vienīgie no latviešiem, kas nekad nav bijuši pakļauti, var teikt, latviešu muižnieki," stāsta Kursīte un vaicā, "kas ir mūsu identitāte, vai mēs esam latgalieši, suiti, kuršu ķoniņi, sēļi, vai mēs esam latvieši, kurā gadījumā mēs esam baltieši, kas mūs saista un nesaista ar Kuršu kāpām un bijušo Austrumprūsiju?"
Varētu teikt, ka Kursītes moto šajā grāmatā ir — ja kas interesē, tad atbildi dabūsi vienmēr. Piemēram, pētot izmirušos kurseniekus, kuri runāja latviešu valodas dialektā un dzīvoja Kuršu kāpās, viņa atklāja, ka Zviedrijā joprojām dzīvo trīs brāļi kursenieki, kas savā starpā sarunājas dzimtajā valodā. Tāpat viņa "nomedīja" pēdējo Latvijas pagrīdnieku, kas slēpās no 1945. līdz 1995.gadam. "Iedomājieties, kāda ir viņa uztvere? Viņš kaut ko iekonservē no tā 1945.gada. Varētu teikt, ka mana grāmata ir par konserviem. Konservos viena daļa nav ēdama un diez vai šodien vajag kādu mirušo kultu atdzīvināt. Bet ir daudz lietu tajos, kas mūsu ēdienkartē šodien pietrūkst. Arī burtiski. Tagad Eiropā ēd vienu un to pašu. Taču latviešiem ir virkne dzērienu un ēdienu — piemēram, mirucis, dzīvucis un kaņepju ēdieni, kas katrs bija saistīts ar noteiktām reizēm un noteiktu iedarbību."
Kādā citā ekspedīcijā, meklējot XIX gs beigu latviešu izceļotāju pēctečus Baltkrievijā, viņa uzzina, ka tur esot tā dēvētās akmens bābas. "Un tad tas saslēdzas, jo Austrumprūsijā mēs atradām akmens vīrus. Baltkrievijas ciemos mēs ieraudzījām šādas nosacīti "sieviešu" figūriņas. Apstrādāta akmens, robustas ar slīpiem aizsargkrustiem. Apģērbtas priekšautiņos kā mazas sieviņas. Kuršiem akmens bābas bija — un droši vien tāpat arī prūšiem, kas Baltkrievijas teritorijas apdzīvoja, sena mātes kulta atribūts."
Savukārt Sibīrijā Kursīte arhaiskas lietas atrada valodā. "Pēdējos gados valoda ir noplicināta. Var jau kratīt ar pirkstu un teikt, ka jārunā pareizi, bet daudz vērtīgāk ir dabūt dzīvu valodu Sibīrijā, kur katra tantiņa bez jebkādas lasītprasmes ir tāda stāstītāja, ka, baidos pārspīlēt, pat 20 zinātņu doktoriem viņu neizdosies pārspēt," stāsta etnogrāfe. Dzirdot vecos "garšīgos" vārdus, Kursītei gribas izdomāt jaunus — sevišķi jaunajās dzīves reālijās. Piemēram, skatīties, kā apzīmē kādu senu zvejniecības rīku, kuru funkcijas ziņā varētu pielīdzināt kādam "datordaiktam".
Jautāta, kādas, viņasprāt, ir latviešu valodas izredzes, Kursīte atbild: "Ja reģionālisms Eiropā tiks atbalstīts kā tagad, tad arī būs grūdiens uz priekšu. Otrām kārtām tas atkarīgs no mums pašiem. Pēdējo pāris gadu laikā latvieši sarosījušies — runāsim publiskajā telpā latviski. Es sākumā arī domāju, kāpēc? Taču te ir runa par savu robežu cienīšanu, kura jāpieņem arī otram. Kad latviešu valoda izzudīs? Varbūt vēl ļoti ilgi tā dzīvos, taču ja kaut ko kardinālu nedarīs, tad tā valoda būs ļoti šaurās sfērās. Ģimenē jau ilgi tā var izdzīvot, bet ir svarīgi, lai tā tiek izmantota, tā teikt, globālajās maģistrālēs.