Māra Zālīte, dzejniece
Referendums nav noticis pēc burta, bet ir noticis pēc gara. Valdošās aprindas nevar neņemt vērā tik lielu cilvēku skaitu, kas balsoja par šiem grozījumiem. Svarīgi, ka tauta ir parādījusi, ka nav mierā ar politisko morāli un kultūru. Līdz šim valdīja uzskats, ka tā nostiprinājusies uz visiem laikiem, kas radīja drošības sajūtu valdošajiem, bet bezcerību — tautai.
Es pati jūtos cerīgāk, jo skaidrs, ka tāpat kā līdz šim vairs dzīvot nevaram. Arī Saeima tomēr vairs nevar dzīvot pa vecam. Ceru, ka referendums aktualizēs jēdzienu «likumdevēja griba», jo pēdējā laikā tā nav izpaudusies tautai būtiskās lielās stratēģiskās nostādnēs, bet apkalpojot vien ikdienas darbības. Tagad Saeimai būs jāsāk par to domāt.
Pozitīvi, ka diskusijas izgaismoja arī vairāku amatpersonu politiskās kultūras trūkumu. Es nesaprotu, kas ir ļaunāk: vai tas, ka Saeimas priekšsēdētājs apzināti melo, baidot ar pastardienu, vai arī tas, ka viņš tam reāli tic, kas savukārt parāda viņa absolūto nekompetenci politikā. Varbūt Gundars Daudze ir labs ārsts, bet politikā viņš ir iebīdīta persona, ko laikam arī pats labi saprot. Cilvēciski es viņam jūtu līdzi, taču no valsts viedokļa tas nav labi.
Es novēlu Saeimai veltīt visu savu enerģiju, lai pierādītu, ka tā darbojas tautas labā. Domāju, ka šobrīd esam ceļā uz attīrīšanos. To pierāda arī tas, ka Lemberga stipendiātu lieta beidzot ir nonākusi tiesā.
Gļebs Panteļejevs, tēlnieks
Es tomēr biju no tiem, kas gāja, bet balsoja pret grozījumiem, jo uzskatu, ka šāds lēmums būtu destruktīvs, nevis tāpēc, ka aizstāvētu valdošo koalīciju. Manuprāt, šis ir optimālais rezultāts: grozījumi netiek pieņemti, bet vēlētāju aktivitāte ir tik liela, ka valdošie nevarēs ar to nerēķināties. Valdošajiem būs jānolaiž piepūstie vaigi.
Diez vai politiķiem pareizais lēmums tagad būtu iesniegt atlūgumu un demisionēt, jo tas arī būtu bezatbildīgi. Taču partijām būs jāizdara ilgtermiņa programmatiskie secinājumi. Mums pašiem jau pēc diviem gadiem būs iespēja izdarīt savus secinājumus un vēlēt par tiem, kam uzticamies. Taču tad arī viņiem būs jāļauj strādāt. Es uzskatu, ka četri gadi ir optimāls termiņš, lai varētu īstenot kādus būtiskus darbus.
Ieva Kolmane, literatūrzinātniece
Manuprāt, tai lietai līdz referendumam nemaz nevajadzēja nonākt. Es nevis grozītu Satversmi, bet piestrādātu pie Vēlēšanu likuma. Savā naivumā spriežu, ka vēlētāju kontrole pār deputātiem vēlēšanu starplaikos būtu efektīvāka un ekonomiskāka, ja vēlētāji (nevis partija) varētu reāli atsaukt no amata konkrētu nelabu, nolaidīgu vai ļaunprātīgu deputātu – arī pašvaldībās, starp citu. „Tautas” attiecības ar „Saeimu” ir daudz miglainākas par vēlētāja un viņa deleģēta pārstāvja attiecībām, kur atbildību pieprasīt daudz vienkāršāk kaut vai tāpēc, ka zini, kam ieskatīties acīs. Kolektīvajai atbildībai neuzticos. Žēl referendumā iztērēto līdzekļu, jo vairāk tāpēc, ka aktivitāte, pēc visa spriežot, nav bijusi no mazajām.
Nupat žurka ir ielaista labirintā un atpakaļ netiek. Ar referenduma statistiku ir jārēķinās, un pats svarīgākais te būs izskaidrošanas darbs. Ja balsojums netiks interpretēts kā prasība prezidentam Saeimu atlaist vai Saeimai atkāpties pašai, gan prezidentam, gan valdošajai koalīcijai der bruņoties ar gudriem un, galvenais, iejūtīgiem padomdevējiem, kas mācētu paskaidrot, kāpēc tā būtu labāk mums visiem. Ja tu ar cilvēku nerunā vispār vai arī runā tikai uzpūtīgā retorikā, nekas labs nav gaidāms.
Pauls Bankovskis, rakstnieks
Taisnību sakot, aktivitāte bija pārsteidzoši liela, pat ņemot vērā to, ka nepietiekama. Tomēr vairāk kā 600 tūkstoši ieradās nobalsot, neskatoties uz to, ka tika veikta mērķtiecīga pretdarbība, piemēram, saliekot abus referendumus dažādā laikā. Arī politiķu runātās muļķības — vēl tikai pasaules galu varēja piesaukt pēc Satversmes grozīšanas. Viņu runātais būtu ņemams nopietni tikai tad, ja tagad Latvijā viss būtu ļoti labi, piemēram, ekonomiskajā ziņā.
Tagad arī kārtējo reizi var redzēt, ka sākumā politiķi saka ko vienu, bet pēc tam, redzot, ka notikumi pagriežas savādāk, sāk runāt kaut ko pilnīgi citu. Tas tikai parāda, ar kādiem cilvēkiem mums ir darīšana.
Andra Neiburga, rakstniece
Es biju nobijusies, ka aktivitāte būs daudz mazāka, tomēr skumji, ka pietrūka tik maz, lai grozījumi tiktu pieņemti. Tie 150 tūkstoši, kas pietrūka, gan jau bija par, bet vienkārši noslinkoja aiziet un nobalsot. Cerams, ka viņi no tā gūs mācību.
Šobrīd mani tracina politiķu liekulība — tagad jau sāk runāt, ka tautai šādas tiesības var dot. Raksturīgi ir tas, ka valdošie politiķi nevis aicināja balsot pret, jo paši ir labi, bet tāpēc, ka citi — vēl sliktāki. Iespējams, daļa no tiem, kas neaizgāja, tam noticēja, pasīvi izvēloties mazāko ļaunumu.
Džemma Skulme, māksliniece
Man bija sestdien tāds piedzīvojums Cēsīs, kas mani dziļi un negaidīti saviļnoja. Es tur gāju balsot uz kultūras namu — tas bija tuvākais iecirknis viesnīcai. Tur notika izstāde, tāpēc viss bija izpušķots, skanēja mūzika. Zālē bija seši galdi, un pie katra bija gara rinda, es gaidīju 10 minūtes. Un visi tie cilvēki, gan jauni, gan veci, izskatījās tik nopietni un saņēmušies, tik skaisti. Kad kāpu lejā pa trepēm, sajutos tik aizkustināta, ka pilnīgi asaras saskrēja acīs.
Diemžēl vienmēr tikai mazākums novērtē vērtību un kaut ko izcīna, vairākums parasti ir pasīvs. Politiķiem šis balsojums jāuzņem kā satricinājums. Teikt, ka nepiedalījās tik daudz cilvēku, cik vajadzēja, ka šis skaits jau nekas nav, ir smieklīgi. Cik tad sākumā bija to kas cēla Atmodu?
Politiķiem būs jārēķinās un jāpārsmadzeņo taktika. Agresivitāte ir abās pusēs, jau sākas pat lamāšanās. Jāpadomā taču, kā izskatās no malas viens lepns cilvēks, kas tā lamājas! Es domāju, ka kaut kam ir jāvelk strīpa pāri un jāsāk no jauna punkta.