Latvija no visām Baltijas valstīm arī 2007.gadā joprojām medikamentu kompensēšanai tērējusi vismazāko summu uz vienu iedzīvotāju: Latvijā tie ir 38 eiro, kaimiņvalstīm Lietuvai un Igaunijai — 50 un 51 eiro. Jāatgādina, ka Eiropas Savienības valstīs valsts finansē 70% no kopējā recepšu zāļu tirgus, bet Latvijā — tikai 40 procentus. Rezultātā daudzi pacienti, nesaņemot nepieciešamās zāles, nonāk slimnīcā, kas valstij izmaksā daudz dārgāk, nekā nodrošināt pacientus ar medikamentiem.
Ja valsts nepalielinās kompensējamo medikamentu budžetu, Zāļu cenu valsts aģentūra, visticamāk, nevarēs palielināt references cenu, neļaujot pacientiem iegādāties efektīvas zāles ar mazāku līdzmaksājumu. Medikamentu iegāde ir ļoti dārga un daļai pacientu līdzmaksājums ir praktiski neiespējams.
Līdzekļu trūkums kompensējamiem medikamentiem rada arī virkni citu problēmu. Ja pacients uz kompensējamiem medikamentiem pieteicies gada vidū, rodas grūtības saņemt medikamentus tajā pašā gadā, jo budžetā nav ieplānots pacientu skaita pieaugums.
Jo īpaši smags šis jautājums ir slimniekiem, kuru diagnozes iekļautas tā saucamajā kvotu sadaļā. Tas nozīmē, ka virknē ļoti smagu slimību gadījumā, tostarp arī onkoloģiskās slimības, valsts ir noteikusi to slimnieku skaitu, kam gadā ir tiesības saņemt bieži vien dzīvībai svarīgos medikamentus.
Faktiski tas noved pie situācijas, kad "laimīgie" zāļu saņēmēji ir tie, kam izdevies saslimt gada sākumā, bet pārējiem šīs zāles jāpērk par savu naudu. Eiropas Parlamenta deputāta Georga Andrejeva pirms neilga laika rīkotajā seminārā Valsts tiesībsargs skaidri norādīja, ka netiek ievērots vienlīdzības princips pret pacientiem.
Nav skaidri arī principi, uz kuriem balstoties piešķir atbalstu, kad pacientam nepieciešamas zāles, kas nav iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā vai arī zāles maksā vairāk nekā 10 000 latu gadā — tā ir maksimālā summa, ko valsts gadā gatava atvēlēt vienam pacientam. Pašlaik nav izprotams, kāpēc viena daļa pacientu tomēr saņem valsts kompensāciju no t.s. rezerves fonda, bet citiem šāda iespēja tiek liegta. Tāpat būtu nepieciešama vienošanās starp ārstu profesionālām asociācijām un Veselības ministriju par to, kāda ir kārtība valsts kompensācijas piešķiršanā "dārgajiem medikamentiem". Iespējams, par to varētu lemt speciālistu konsīlijs.
Pacientu ikdienu apgrūtina arī sistēmas nepilnības — kompensējamos medikamentus var izrakstīt tikai tie ārsti, kuri ir līgumattiecībās ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru. Privātprakses ārsti, privātu ārstniecības iestāžu ārsti, slimnīcu ārsti, ja tie nav līgumattiecībās ar slimokasi, to darīt nevar.
Šī sistēma sagādā nopietnas raizes pacientiem, kam ir problēmas brīvi pārvietoties un kuri dzīvo attālākos reģionos.
Pašlaik valstī nav manāma pat virzība uz visu minēto problēmu sakārtošanu. Lai gan pacienti skaidri apzinās, ka Latvija pašreiz atrodas sarežģītā ekonomiskā situācijā, tomēr rūpes par saviem iedzīvotājiem būtu uzskatāmas par primāro valsts atbildību.
Turklāt pasaulē jau sen ir pierādīts, ka valsts apmaksāto medikamentu budžeta samazināšana valstij ilgtermiņā nes vienīgi zaudējumus, jo pieaug darba nespējīgo iedzīvotāju skaits.
Visi iepriekšminētie apstākļi neveicina pacientu labklājību. Pasliktinoties valsts vispārējai ekonomiskajai situācijai, nepieciešamība palielināt valsts kompensējamo medikamentu apmaksu 2009.gadā kļūst vēl aktuālāka.