Krievija miglā?

Jaunais laikmets. 12 gadi, kas var mainīt visu (Maskava, 2008. gads, 445 lpp.). Izdevumu var definēt kā akadēmisku pētījumu, kas varētu kalpot kā ieteikumi Krievijas vadībai sakarā ar šajos pētījumos konstatēto un veiktajām prognozēm, saturs aptver gan pasaules ekonomiku, pasaules finanses līdz 2020.gadam, militāri politisko stāvokli, energoresursus, jaunās tehnoloģijas, demogrāfiju, ekoloģiju, gan arī aplūko atsevišķas valstis un reģionus. Tā kā darbs ir ļoti plašs, tad varbūt laikraksta lasītāju lokam būs interesanti iepazīties ar materiāliem, kuri ir "karsti", piemēram, ar iespējamo (vai neiespējamo) Krievijas energoresursu problēmu. Autori atzīmē, ka statistiskā informācija ņemta no BP Statistical Review of World Energy 2007. Par Krieviju ir teikts, ka tai pieder 26,3% pasaules dabasgāzes krājumu, no 6,6 līdz 9% izpētīto pasaules naftas krājumu, 17,3% izpētīto akmeņogļu krājumu. Krievija ieņem pirmo vietu pasaulē pa cauruļvadiem pārvadāmās dabasgāzes tirdzniecībā, bet kā naftas eksportētāja dala šo godu ar Saūda Arābiju. Vairāk nekā 90% Krievijas eksportējamo energonesēju tiek piegādāti uz Eiropas valstīm. Autori piedāvā naftas un gāzes kompleksa attīstības perspektīvu optimistisko un pesimistisko scenāriju. Optimistiskais scenārijs paredz teorētisku iespēju radīt Austrumsibīrijā un Tālajos Austrumos jaunus gāzes ieguves centrus. Rietumsibīrijā varētu iegūt līdz 670 miljardiem kubikmetru, Austrumsibīrijā līdz 120 mljrd./m3, Tālajos Austrumos līdz 30 mljrd/m3 gāzes gadā. Un tālāk — pesimistiskais scenārijs. Autori apgalvo, ka enerģētiskā kompleksa attīstībā pastāvošās tendences neļauj izdarīt secinājumu par to, ka tuvākajā desmitgadē Krievijai izdosies nostiprināt savas pozīcijas pasaules enerģētiskajā tirgū un līdz ar to pārvērst enerģētisko potenciālu politiskajās dividendēs. Tiek uzskaitīti faktori, kas kavē palielināt naftas ieguvi Krievijā. Runājot par gāzi, tiek atzīmēti faktori, kas arī kavē tās ieguvi, piemēram, Gazprom politika. Šeit šķērslis attīstībai ir neizdevīgie Krievijas iekšzemes tarifi, tāpēc nav izdevīgi attīstīt iekšējo tirgu. Kā attīstību kavējoši tiek atzīmēti arī citi faktori, piemēram, tas, ka ieguves tempi atpaliek no patēriņa pieauguma tempiem, jauno atradņu izmantošanā jāiegulda nopietni līdzekļi. Tā vietā, lai investētu ieguves projektos, uzsvars tiek likts uz Centrālāzijas gāzes iepirkšanu. Tiek uzsvērta arī politika, kas nepieļauj ārvalstu kompāniju piekļuvi operatoru statusā visperspektīvākajos objektos (Jamala, Štokmana atradnes). Runa ir arī par kritiskā stāvoklī esošo naftas eksporta infrastruktūru un pašreizējo maģistrālo gāzesvadu modernizācijas problēmu. Svarīgs varētu būt secinājums, ka Krievijas gāzes nozarei ir monopolraksturs un tās ir pēdējos 6—7 gados Gazprom īstenotās neatkarīgu gāzes ražotāju "žņaugšanas" politikas sekas, turklāt norādot arī uz likumdošanā nostiprinātajām kompānijas tiesībām uz visas gāzes eksportu, un tas attiecas uz visu Krievijas Federācijas teritorijā iegūto gāzi. Pašam Gazprom tā ir nopietna problēma, jo, lai arī būdams eksporta monopolists, tas izlaiž no rokām iniciatīvu ieguvē. 2006.gadā "neatkarīgo ražotāju" daļa bija 15,3% no Krievijā iegūtā kopapjoma, un tendence turpina palielināties. Pesimistiskais scenārijs vēsta, ka 2010.gadā gāzes ieguve esošajās atradnēs stabilizēsies, jau ap 2010.gadu gāzes ieguves deficīts, ņemot vērā iekšējā patēriņa un eksporta pieaugumu, var veidot 75— 150 mljrd./m3. Lai spētu noturēt ieguves apjomus vai tos palielināt, jāsāk jaunu atradņu izstrādāšana (Jamala, Sibīrija, Ziemeļu jūru šelfs). Šī jautājuma atrisināšana prasa politiskus lēmumus investīciju piesaistē (arī ārvalstu). Pēc pesimistiskā scenārija — līdz 2010.gadam kardinālu izmaiņu šajā jomā nebūs, bet iespējamās izmaiņas nākotnē vēl nedos reālus rezultātus līdz 2020.gadam. Autori uzsver, ka pasaules enerģētikas struktūra mainās un ap 2030.—2050.gadu Krievijas konkurences iespējas samazināsies. Nav izslēgts, ka ap 2017.gadu sašķidrinātā gāze kļūs par cauruļvadu gāzes tiešo konkurentu, taču vidējā termiņa perspektīvā autori saskata Krievijas atpalicību tehnoloģijās, kas saistītas ar sašķidrinātās dabasgāzes ražošanu un transportēšanu. Pēc autoru domām, vismaz tuvāko 20 gadu laikā Eiropa būs vissvarīgākais Krievijas ogļūdeņražu noieta tirgus. Ķīnas loma pieaugs pakāpeniski. Tiek uzsvērts, ka alternatīvo enerģijas avotu projektu iedzīvināšana Eiropā pamatā notiek nacionālo ekonomiku līmenī, tuvākajā desmitgadē šādai nostājai visas Eiropas mērogā nav reālu perspektīvu. Enerģētikai veltītās nodaļas noslēgumā autori piedāvā konkrētus risinājumus, kas būtu jāveic vispirms, piemēram, jāstimulē investīcijas, jāveic pagaidu atkāpšanās no globālās enerģētiskās ekspansijas koncepcijas par labu investīcijām nacionālajos ieguves projektos Austrumsibīrijā un Tālajos Austrumos, Sahalīnā, Ziemeļu šelfā u. c. Īpaša uzmanība jāvelta sašķidrinātās dabasgāzes ražošanas projektiem kā visperspektīvākajiem no pasaules kurināmā un enerģētikas kompleksa nākotnes viedokļa. Šajā sakarā jāpārskata finanšu parametri un jāizstrādā tādi ārvalstu kompāniju dalības mehānismi Krievijas sašķidrinātās gāzes projektos, kas ņemtu vērā abu pušu intereses. Nodaļas Jaunās tehnoloģijas autors Krievijas Federācijas pirmās klases īstenais valsts padomnieks A.Rubanovs uzsver, ka Krievija pagaidām nav nostājusies uz postindustriālā attīstības ceļa, turpinās "deindustrializācijas spirāle", kas pēcpadomju periodā ir galvenais saimnieciskais fenomens. Pasaulei ir citi izaicinājumi, kas prasa arī no Krievijas pāreju uz attīstības modeli, kas saistīts ar inovācijām. Šeit interesanta ir autora dotā zemsvītras piezīme, kas var šķist kā savdabīga "nagla" šajā rakstā aplūkotajā tēmā. Proti, 1989.gadā energonesēji un izejvielas bija 58% no padomju eksporta, 2005.gadā šis skaitlis jau ir 78 %. Eksportpreču cenu paaugstināšanās atvēra jaunas perspektīvas, taču reālajā dzīvē viss aprobežojās ar konservācijas režīma noņemšanu atradnēm sakarā ar izdevīgo ārējo konjunktūru. Ap 2004.gadu izejvielu sektora ekstensīvās attīstības faktori izrādījās praktiski izsmelti, bet izejvielu ieguve apstājās 1991.gadā līmenī. 2005.gadā Krievijā ieguva 469 milj. tonnu naftas un 637 mljrd. m3 gāzes (1991.gadā KPFSR ieguva 462 milj. tonnu naftas un 643 mljrd. m3 gāzes). Līdz 60% federālā budžeta ienākumu veido minerālizejvielu komplekss, tas padara valsti atkarīgu no izejvielu cenu konjunktūras pasaulē un ārējās ekonomiskās situācijas. Autors uzskata, ka rezultātā tiek grauta nacionālā suverenitāte un veidojas "rentes" masu psiholoģija. Tās paralizē sabiedrības gribu attiecībā uz konkurences cīņu tajos ekonomikas sektoros, kas nav saistīti ar izejvielām. Izejvielu sektora hipertrofētā loma politikā un ekonomikā rada risku, ka Krievija var pārvērsties par tehnoloģiski atkarīgu naftas valsti. Pieņemot, ka minētajiem faktiem un secinājumiem ir augsta ticamības pakāpe, ikviens lasītājs var izdarīt slēdzienus pats. Mēs tāpat nevaram būt droši, ka Krievijas pašmāju pētnieku ieteikumi valsts vadībai tiks ņemti vērā un īstenoti. Nekas šajā pasaulē (tāpat kā dabā) nepastāv pilnīgi neatkarīgi. Tālākais jau ir spēja pielāgoties. Šajā aspektā, manuprāt, Latvijai prioritāri un obligāti būtu jāattīsta tādi projekti, kas nodrošina vislielāko iespējamo enerģētisko neatkarību no, tēlaini runājot, mazuta cenām vai Mēness fāzēm. Noslēgumā kāda maza asociatīva piebilde kontekstā ar iepriekšsacīto. Literatūrā vēstīts, ka Zviedrijas būvlikumos noteikts — katrā ģimenes mājā jābūt vismaz vienai ar malku kurināmai krāsnij. Katram gadījumam.