Taču ES pozīcijas ir spēcīgākas, nekā tā domā, ciktāl tas attiecas uz enerģiju. Vladimira Putina draudi novirzīt Krievijas enerģijas eksportu prom no Eiropas nav nekas jauns: Krievija tos izmanto jau vismaz desmit gadus, it īpaši spiediena izdarīšanai uz ES, lai tā necenšas panākt sava gāzes tirgus liberalizāciju. Taču šie draudi šobrīd ir tikpat nenozīmīgi kā vienmēr. Nafta un dabasgāze ir ļoti atšķirīgi produkti ar atšķirīgiem tirgiem, taču attiecībā gan uz vienu, gan otru Krievijas draudi ir pārspīlēti.
Ņemsim vispirms naftu. Tāpat kā Saūda Arābija, Venecuēla un citas eksportētājvalstis, Krievija nepārdod savu naftu Eiropai, Ķīnai vai ASV, bet gan pasaules tirgum. Ja Krievija nolems sūtīt vairāk naftas uz Austrumiem, izmantojot neekonomisko, japāņu sponsorēto cauruļvadu, kura būves popularizēšanai bija paredzēts Putina nesenais brauciens uz Sibīriju, tas samazinās Klusā okeāna baseina pieprasījumu pēc naftas no Tuvajiem Austrumiem (un citurienes), ko tādā gadījumā varēs importēt Eiropa. Nafta ir pasaules tirgū brīvi pieejama prece, ko var viegli transportēt gan pa cauruļvadu, gan ar baržām, ar vilcieniem un pat kravas automašīnām. Citiem vārdiem sakot, tādas lietas kā "naftas ierocis" nemaz nav.
Kā ir ar "gāzes ieroci"? Gāze ne tuvu nav tik brīvi pieejama kā nafta, un to gāzi, kuru Eiropa importē no Krievijas, nevarētu tik viegli aizstāt, ja Gazprom to novirzītu uz Āziju; 25% Eiropas patērētās gāzes nāk no Krievijas. Taču kādu infrastruktūru Krievija izmantotu šādai novirzīšanai? Izņemot bijušās padomju republikas, ES ir vienīgais Krievijas gāzes eksporta tirgus, un to balsta milzīga, uzticama infrastruktūra. Vienkārši nav neviena cauruļvada, kas dotu iespēju Āzijai tieši konkurēt ar Eiropas tirgu par Krievijas eksportu.
Protams, Krievija varētu uzbūvēt nepieciešamo infrastruktūru, un Maskava ir paziņojusi, ka tieši to tā nodomājusi darīt. Austrumsibīrijā ir plašas gāzes rezerves, kas varētu atbalstīt komerciālas attiecības ar Ķīnu un Dienvidkoreju. To apguve noteikti būtu Eiropas interesēs, jo mazinātu Āzijas spiedienu uz sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) tirgu un apmierinātu Ķīnas prasības pēc enerģijas piegādes.
Tomēr, tā kā Maskava šogad ekspropriēja Lielbritānijas un Krievijas kopuzņēmumu TNK–-BP, kuram piederēja Kovitkas gāzes atradņu licence, Krievijas līderi ir likuši skaidri saprast, ka šo atradņu izstrāde nav prioritāte. Tā vietā viņi grib būvēt mazu, neekonomisku cauruļvadu no Sibīrijas uz Ķīnu.
Šis cauruļvads vēlreiz ilustrē to, ka Krievija dod priekšroku neekonomiskiem, politiski šķeļošiem, nevis ekonomiski pamatotiem enerģētikas projektiem, par kuriem panākta vienprātība; tās loģiskais pamatojums ir skaidrs — mēģināt radīt tiešu konkurenci starp Eiropu un Ķīnu par Rietumsibīrijas gāzi.
Taču Rietumsibīrijas—Ķīnas projektu grauj aizvien saspringtākā piegādes situācija. Tā kā Rietumsibīrijas atradņu krājumi strauji iet uz beigām un jaunās paaudzes atradņu izstrāde Jamalas pussalā atpaliek par pieciem gadiem, kompānijai Gazprom būs grūti izpildīt savas pašreizējās līgumsaistības pret Rietumeiropas importētājiem, kā arī pienākumu apgādāt Krievijas tirgu, un tāpēc tai aizvien vairāk būs jāpaļaujas uz importu no Vidusāzijas.
Attīstīt nopietnas attiecības ar Ķīnu par gāzes piegādi no Rietumsibīrijas nav reāls plāns, ja vien Krievijai neizdosies krasi paaugstināt cenas iekšējā tirgū, lai ierobežotu patēriņu. Spēkā esošie ilgtermiņa līgumi ar Vācijas, Itālijas, Francijas vai Beļģijas importētājiem būs jāpilda, jo pretējā gadījumā kompānijai Gazprom tiks izvirzītas prasības starptautiskajās arbitrāžas tiesās samaksāt miljardiem dolāru.
Vēl viena problēma Krievijai ir tā, ka Gazprom pārdod Eiropai izejvielu, kas ir aizstājama — gan īstermiņā, gan ilgā laikposmā — gandrīz visos tās izmantošanas veidos. Ņemot vērā pašreizējās augstās gāzes cenas, Eiropas pieprasījums samazinās par gandrīz 2% gadā.
Uzticības sabrukums starp Eiropu un Krieviju var vienīgi pievienot slēptu piemaksu pie gāzes cenas, dodot Eiropai vēl vienu stimulu atradināties no importa no Krievijas. Astoņdesmitajos gados gāzes imports bija galvenais elements Eiropas enerģijas apgādes dažādošanā, lai aizstātu naftu, taču tagad Eiropa aktīvi darbojas, lai aizstātu gāzi. Dažām lielākajām Eiropas gāzes kompānijām jau nākas pārdot iepirkto sašķidrināto gāzi atpakaļ starptautiskajā tirgū, lai atbrīvotu vietu Krievijas gāzei, kuru pirkt liek līgumsaistības. Kamēr Krievijas līderi runā par savas enerģijas varas izmantošanu pret Eiropu, viņu politika grauj pieprasījumu Krievijas gāzes vienīgajā eksporta tirgū — būtībā nokauj zosi, kura dēj zelta olas.
Kāpēc tādā gadījumā Eiropas līderi baidās? ES vājumu rada gāzes tirgus sadrumstalotība, kas dod iespēju Krievijai diskriminēt Eiropas importētājus un padara mazās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ļoti neaizsargātas. Tieši tāpēc gāzes tirgus integrācijai jābūt reālai ES enerģētiskās drošības politikas stratēģiskajai prioritātei. Kas attiecas uz tām ļoti mazajām, lielā mērā no enerģijas atkarīgajām tautsaimniecībām, kurām nav izredžu pilnībā integrēties kopējā Eiropas gāzes tirgū, — pamatā Baltijas valstīm —, tad tām būtu vispār jāsāk atteikties no dabasgāzes.
Tādējādi Krievija patiesībā vairāk rej nekā kož. Naftas ieroča tai nav. Tās gāzes ierocis ir Eiropas gāzes tirgus sadrumstalotības funkcija un vidēji īsā laikposmā ir pašiznīcinošs. Eiropas Savienībai nebūtu jābaidās no krievu papīra lāča — vismaz ciktāl tas attiecas uz gāzi un naftu.