Krievijas nākamie četri gadi: cerība, piesardzība

Daži runā par "ļaunuma impērijas" atdzimšanu un brīdina par jauno auksto karu. Viss nav tik bezcerīgi, taču tagad ir labs brīdis uzdot jautājumu: kas notiks ar Krieviju nākamajos gados, kā tas ietekmē Latviju un kā jāreaģē? Daudzi norāda, ka Putina valdīšanas gados Krievijā nodibinājās autoritārs režīms. Taču retāk atzīmē, ka režīms ir vājš un nestabils. Likuma vara sarūk, specdienestu ietekme sniedzas tālu, elektroniskos medijus kontrolē Kremlis, vēlēšanas ir polittehnoloģisks pasākums vai vispār tiek atceltas; opozīcija ir marģinalizēta, pilsoniskās sabiedrības "neērtās" daļas pēc iespējas tiek "ravētas" ārā. Tajā pašā laikā "Putina sistēma" ir trausla: tās pamatā ir viena cilvēka spēja sabalansēt dažādu elites grupējumu prasības, pie dzīvības to uztur pozitīvas ekonomiskās tendences un kontrolēto mediju pozitīvisma kampaņas. "Atbrīvota" no sabiedrības kontroles, Putina varas vertikāle ir kļuvusi par elites grupējumu ķildu, sistēmiskās korupcijas un birokrātijas savtīgo interešu ķīlnieci. Vertikāle šūpojas jau tagad, kad Medvedevs tikai gatavojas pārņemt varas grožus, un to sašķobīt vēl vairāk draud izmaiņas varas konfigurācijā un ekonomisko nedienu perspektīvas. Taču svarīgāko ierobežojumu "Putina sistēmai" veido ilgtermiņa attīstības loģika: Krievijā nostiprinās kapitālisms un parādās vidusšķira ar daudzveidīgām ekonomiskām interesēm. Pagaidām šai vidusšķirai pārsvarā rūp individuālās labklājības problēmas, kamēr politika paliek nomalē. Taču jau tagad mietpilsoniskās intereses rada jaunas pilsoniskas sabiedrības iedīgļus: savu interešu aizstāvībai organizējas autovadītāji, mazie uzņēmēji un karavīru mātes. Sākumā viņi prasīs tikai svarīgākās indivīda drošības garantijas — likuma varas — ievērošanu, taču agrāk vai vēlāk tam neizbēgami sekos arī politiskas prasības. Kaut arī cerības uz ātru Krievijas demokratizāciju ir bijušas veltas, var izrādīties, ka pēdējo gadu desmitu zigzagveidīgā attīstība ir bijusi sagatavošanās lēnam, bet neatgriezeniskam demokrātijas nostiprināšanās procesam. 90.gadu panākumi nav pilnībā aizgājuši zudumā. Krievija ir atvērta uz ārpusi, un arvien vairāk krievu tieši saskaras ar Rietumu demokrātiju praksi. Vēlēšanu mehānisms kā varas leģitimitātes simbols paliek, vārda brīvība saglabājas internetā un presē, atgriešanās pie padomju laika terora nav iedomājama. Krievijas sabiedriskā doma neredz alternatīvu Putinam un Medvedevam, taču tā nebūt nav iemīlējusies Putina radītajā sistēmā. Tā ir daudz atvērtāka demokrātijas vērtībām, nekā ir pieņemts domāt. (Piemēram, kaut arī radikālo opozīciju atbalsta tikai neliela daļa krievu, vairākums neatbalsta aizliegumus opozīcijas protesta akcijām.) Liela daļa no krievu elites — visticamāk, ieskaitot pašu Medvedevu — saprot, ka pastāvošā sistēma ir strupceļš. Iespējams, ka Medvedevs centīsies daļēji norobežoties no Putina politiskā mantojuma. Pagaidām nevar zināt, vai "Medvedeva atkusnis" vispār būs, cik tālu tas aizies un vai tas izrādīsies kontrolējams. Jebkurā gadījumā Medvedevs nevarēs ekonomiski modernizēt Krieviju un risināt tās akūtās problēmas (sen nepieciešamās, bet atliktās ekonomiskās reformas; inflāciju un globālās ekonomiskās krīzes sekas, demogrāfisko krīzi, cilvēku kapitāla degradāciju, augošo sociālo nevienlīdzību utt.) bez likuma varas nostiprināšanas un bez atvērtākas politiskās vides. Medvedevam būs arī jāizved Krievija no ārpolitiskā strupceļa. Ar savu pašpārliecināto retoriku Krievija pieteica pretenzijas uz globāla mēroga ietekmi, taču pretenzijas nesaskan ar tās reālo ārpolitisko spēku. Krievija ne tikai vairs nav impērija, bet ar savu rīcību pēdējos gados panākusi, ka tās ietekme postkomunistiskajā telpā ir mazinājusies, un gandrīz visur to uztver ar piesardzību vai antipātijām. Par spīti naftas dolāru plūsmai un straujai ekonomiskajai izaugsmei, Krievija paliek samērā nabadzīga valsts ar nelielu lomu pasaules ekonomikā. Vecais ietekmes ierocis — karaspēks — sarūsē un novārdzinās. Jaunais "enerģētiskais ierocis" arī nav viegli pielietojams — gan dēļ atkarības no tranzītvalstīm un gāzes avotiem ārpus Krievijas, gan dēļ valsts energomonopolu neefektivitātes un necaurredzamības. Pēdējo gadu ārpolitiskais stils un retorika nesakņojas Kremļa reālajā spējā vai apņēmībā atjaunot impēriju un pretnostatīt to Rietumiem. Drīzāk tā atspoguļo smago jaunas nacionālas valsts un nacionālas identitātes tapšanas procesu uz impērijas drupām. Kā tas ietekmē Latviju? Pirmkārt, arī bez "ļauna, noslēpumaina plāna", vienkārši oportūnistisku motīvu vadīta Krievijas ārpolitika var radīt riskus. Spiediens, kādu Latvija savā laikā jau izbaudīja, nav izslēdzams arī nākotnē. Latvijai kā jaunai demokrātijai ir savas vājās vietas; kamēr tās neizzūd, paliek arī kārdinājums tās izmantot. Taču kašķēšanās ar kādu Baltijas valsti nav Kremļa ārpolitiskais pamatēdiens un tāpēc ir izbēgams. Citi riski ir saistīti ar reālajām interešu atšķirībām. Pat tīri pragmatisku motīvu vadīta, Krievija sīvi aizstāvēs savas nacionālās intereses, un arī demokrātiskāka Krievija nebūs viegls sarunu partneris. Viens no svarīgākajiem Krievijas vadmotīviem ir un paliks ekonomiskais izdevīgums; atkarībā no tā, kur to saskatīs Kremlis, katrā jomā būs iespējama gan sadarbība, gan konflikts. Ar izsmalcinātu un nosvērtu politiku Latvija var mazināt riskus un izmantot iespējas, tajā skaitā ekonomiskās, attiecībās ar Krieviju. Pirmkārt, jālikvidē vājās vietas, it īpaši etnopolitikas jomā — nevis lai izdabātu kaimiņvalstij, bet lai stiprinātu Latvijas sabiedrības stabilitāti un saliedētību. Nav jābaidās atzīt, ka Latvijā pastāv etnopolitiskas problēmas un domstarpības. Uzstājot, ka viss ir perfekti un izliekoties nedzirdam kritiku, Latvija zaudē ticamību un paver ceļu demagoģiskiem pārmetumiem par masveida cilvēktiesību pārkāpumiem. Tajā pašā laikā Krievijai nedrīkst būt administratīvas ietekmes sviras Latvijā. Pret Putinu kritiskas filmas izņemšana no LTV programmas, motivējot to ar ārpolitiskiem apsvērumiem un kaimiņvalsts vēlēšanu likumu, radīja bīstamu precedentu — lai kādi būtu viedokļi par filmas objektivitāti. Otrkārt, Latvija spēs īstenot proaktīvu politiku austrumu virzienā tikai ar ES atbalstu un solidaritāti. Lai to panāktu, ir vajadzīga nosvērtība un pragmatiska mērķu izvirzīšana. Nacionālo interešu aizstāvību nesekmē "kareivīga aukstā kara frontes līnijas retorika". Nav jāatsakās no sava vēstures redzējuma, taču vēsturisko pretenziju uzstājīga celšana politiskajā darbakārtībā neko nepanāks, bet traucēs citu mērķu sasniegšanai. Treškārt, Latvijai jāturpina atbalstīt Ukrainas un Gruzijas integrāciju ES un sagatavošanos dalībai NATO. Lai mazinātu destabilizācijas un konfliktu riskus, vienlaicīgi jāatbalsta arī demokrātijas un cilvēktiesību standartu celšanās šajās valstīs. Jāgatavojas atbalstīt arī Baltkrievijas virzību uz Eiropu, kad pienāks īstais brīdis. Īstermiņā Maskavā tas neizraisīs sajūsmu, taču ilgtermiņā šo valstu, it īpaši Ukrainas, integrācija Rietumu vērtību, sadarbības un drošības sistēmā nāks par labu pašai Krievijai, parādot, ka vēsturiskais un politiskais mantojums nav nepārvarami šķēršļi šādai virzībai. Ceturtkārt, politiskajā līmenī ir vajadzīgs dialogs ar visiem politiskajiem aktieriem Krievijā, kam ir ietekme Latvijai svarīgākajos jautājumos, nevis tikai ar liberāli orientētajiem spēkiem. Paralēli Latvijai ir jāsniedz savs ieguldījums demokrātijas veicināšanā Krievijā. Jāfokusējas nevis uz politisko opozīciju, bet uz atbalstu demokrātiskajai pilsoniskajai sabiedrībai. Šeit ir vietā pāris vārdu par Baltijas foruma konferencēm, kurām pēdējā laikā medijos tika veltīta kritiska uzmanība. Šis starptautiskais pasākums nav lēts, bet tas, ko no tā iegūst Latvija, nav sīkumi. Viens ieguvums ir informācija. Latvijas eksperti, politikas veidotāji un mediji gūst vislabāko analīzi un iespēju novērot reālo politisko tendenču un ideju ainu kaimiņvalstī. Otrais ieguvums ir neoficiālie kontakti, kas, it īpaši Krievijas gadījumā, ir svarīgs resurss. Pateicoties dalībnieku augstajam līmenim, šis resurss kļūst pieejams Latvijas biznesmeņiem un politiķiem. Visbeidzot, Baltijas forums ir laba PR pasākums Latvijai gan Maskavā, gan Briselē un Vašingtonā. No konferences atpakaļ uz Krieviju aizbrauc Latvijas sabiedrotie — gan ietekmīgi cilvēki, kas Maskavā veido pretsparu atsevišķu politisku spēku vēlmei izmantot Latviju savās nacionālistiskajās kampaņās, gan lieli krievu uzņēmēji, kuri ir ieinteresēti stabilu biznesa attiecību veidošanā ar Latviju. Baltijas foruma konferences nekādi neaizvieto starpvalstu attiecības, bet ir svarīgs nevalstisks resurss Latvijas ārpolitikai. Būtu labi, ja nākotnē tas tiktu vēl aktīvāk izmantots, lai izvirzītu Latviju par vienu no līderiem ES austrumu politikas veidošanā.