Tomēr jāatzīmē, ka šie likuma labojumi ir vērtējami pozitīvi, jo 10% pašieguldījuma pieprasīšanas regulējums normatīvajos aktos vērtējams kā novēlots solis. Valdībai konkrētus pasākumus vajadzēja veikt pirms vairākiem gadiem, domājot, kā ierobežot spekulatīvos darījumus pirms krīzes, nevis cenšoties ietekmēt banku politiku jau krīzes laikā.
Nav šaubu, ka izmaiņas likumdošanā lielai daļai komercbanku hipotekāro kreditēšanas politiku neietekmēs, jo nekustamo īpašumu cenas samazinās un fizisko personu parādnieku skaits pieaug, tāpēc bankas turpinās būt piesardzīgas kredītu izsniegšanā un prasīs finansiālu klienta līdzdalību, izsniedzot hipotekāro kredītu. Taču jaunajiem grozījumiem ir vairākas priekšrocības, ko izjutīs gan bankas, gan mājokļu pircēji.
Pirmkārt, vienkāršāka kļūs kredīta noformēšana. Līdz šim bankām bija pienākums pieprasīt no kredītņēmēja papildu dokumentus, kas apliecināja, ka tiek ievērota likumā noteiktā norma par aizņēmēja pašieguldījumu vismaz 10% no pirkuma summas apjomā, bet tagad šīs prasības piemērošana ir atstāta pašu banku rokās.
Otrkārt, pieejamāki varētu kļūt neliela apjoma hipotekārie kredīti. Bankas, piešķirot hipotekāros kredītus, kā galvenos kritērijus vērtē pircēja ienākumus, kredītvēsturi, esošās parādsaistības, ķīlas vērtību un klienta līdzdalības apmēru jeb pirmās iemaksas lielumu. Tagad gadījumos, kad visi pārējie kritēriji atbilst bankas prasībām par labu hipotekārā kredīta izsniegšanai, taču klienta pirmā iemaksa nodrošina tikai, piemēram, 8% no kopējā nekustamā īpašuma vērtības, bankas varēs būt elastīgākas un daļai hipotekārā kredīta ņēmēju piešķirt finansējumu arī, ja pirmā iemaksa ir zem 10% robežas. Tādējādi ieguvēji šeit varētu būt tieši jaunās ģimenes, kurām tas ir pirmais mājoklis, ir labi un regulāri ienākumi un kuras nav varējušas sakrāt naudu pirmajai iemaksai vismaz 10% apmērā no nekustamā īpašuma vērtības.
Treškārt, iespējams, cilvēki uz kredītu saņemšanas iespējām skatīsies optimistiskāk. Kā vienmēr, finanšu krīzei (nav būtiski — lielai vai mazai) nav tikai ekonomisks raksturs, tai piemīt arī psiholoģiskas pazīmes. Proti, cilvēki uz katru pirkumu sāk skatīties aizvien piesardzīgāk, mazāk tic iespējai saņemt kredītu, vēl jo vairāk — to atmaksāt. Tā rezultātā pašlaik ir iestājies tāds nogaidīšanas periods, kad cilvēki ir mazāk aktīvi veikt kustamo un īpaši nekustamo īpašumu iegādi, un jaunie likuma grozījumi varētu dot cilvēkiem pozitīvāku attieksmi pret šādiem pirkumiem.
No vienas puses, cilvēkiem parādīsies cerība, ka bankā ir kļuvis vieglāk saņemt kredītus, kas ir visnotaļ pozitīva tendence. Jo pašlaik nereti ir jāsaskaras ar klientiem, kuri uzskata, ka uz banku nav jēgas iet pat konsultēties ar kredītspeciālistu, jo tāpat iznākums ir skaidrs — hipotekārā kredīta atteikums. No otras puses, kādam pircējam šī optimisma deva varētu sagādāt arī vilšanos, jo cerētais dzīvokļa pirkums bez it kā pirmās iemaksas atdursies pret 10% vai vēl lielāka apjoma pašfinansējumu kā banku kredītpolitikai atbilstošu prasību. Tāpēc cilvēkiem vajadzētu saprast, ka jaunie grozījumi nav nekāds radikāls un pretimnākošs solis, lai pircējs varētu iegādāties nekustamo īpašumu uzreiz un ar mazākiem tābrīža izdevumiem. Piešķirt vai nepiešķirt hipotekāro kredītu ar vai bez pirmās iemaksas bija, ir un paliks tikai un vienīgi banku pārraudzībā, kas vairākumā gadījumu saglabās pašreizējo konservatīvo hipotekārās kreditēšanas politiku — prasot klienta līdzdalību.
Kopumā likuma grozījumi neaktivizēs pircējus un nekustamo īpašumu tirgu neatdzīvinās, jo pirmajai iemaksai ar krīzi nozarē nav nekāda sakara. Tā drīzāk ir skaidrojama ar vispārējo ekonomisko stāvokli valstī, taču tā jau ir pavisam cita, daudz sīkāk iztirzājama, tēma. Tādēļ būtu nepareizi uzskatīt, ka konkrēti šis situācijas uzlabošanas pasākums — pirmās iemaksas atcelšana — nekustamo īpašumu jomā varētu sniegt kādu jūtamu labumu tautsaimniecībai kopumā. Ekonomikas atdzišana ir novērojama gandrīz visās sfērās, tāpēc mēs, uzņēmēji, gaidām no valdības kompleksu ekonomikas atveseļošanas un valsts konkurētspējas palielināšanas rīcības plānu, kura īstenošana pozitīvi ietekmētu katru stagnācijā nonākušo tautsaimniecības nozari.
Tajā pašā laikā nav ļaunuma bez labuma — un jācer, ka krīze vismaz nekustamo īpašumu tirgū būs mums visiem kaut ko iemācījusi un nākotnē mēs rīkosimies apdomīgāk. Tā, piemēram, cilvēki jau tagad daudz rūpīgāk sāk izvērtēt savas kredītu atmaksāšanas iespējas ne tikai uz doto brīdi, bet arī ilgtermiņā. Tirgū strauji samazinās spekulatīvo darboņu skaits, kas bez īpašām zināšanām un iemaņām nekustamo īpašumu biznesā cerēja uz vieglu un ātru peļņu. Brīžiem pat šķita, ka ar mājokļu pirkšanu un pārdošanu nodarbojas katrs trešais Latvijas iedzīvotājs. Visbeidzot atzīstami ir vērtējams šogad ieviestais kredītu reģistrs, kas turpmāk bankām palīdzēs rūpīgāk izvērtēt klientu kredītvesturi un kopējās parādsaistības.
Žēl tikai, ka mums bija jānonāk līdz palielam tirgus apgriezienu kritumam, lai sāktu aizņemties un arī aizdot saprātīgāk, galu galā arī nesāpīgāk.