Mums dažkārt liekas, ka finanšu un ekonomiskā krīze svaida Latviju kā vientuļu laiviņu vētrainā okeānā. Bet Briseles sanāksme deva pārliecību par divām lietām. Vētra ir postošāka, nekā sākumā paredzējām. Taču mūsu laiviņa ir pieķēdēta lielam lainerim. Arī tas stipri zvalstās. Un tomēr — kapteinis, apkalpe un pasažieri saglabā mieru. Kādas tad runas skan uz šī kuģa, ko saka kapteinis, komandas vīri, un kādas ir pasažieru emocijas? To dažkārt lielajā troksnī, kas sacēlies mūsu peldlīdzeklī, nevaram pat saklausīt.
Par piesardzību
Jā, arī tur valda visdažādākās emocijas — nervozitāte un
neiecietība, skaļš prasīgums, skepse, racionāli un pārdomāti
pārspriedumi, kritika par gausu rīcību un saucieni "Dariet taču
kaut ko!". Sanāksmē diskutēja par krīzes cēloņiem, salīdzināja ASV
un Eiropas valdību reakciju uz ekonomikas apstāšanos, meklēja
kopīgas atbildes, cik ilgi krīze varētu turpināties, vai ES un
dalībvalstu valdību piedāvātie risinājumi ekonomiku atkal
atdzīvinās vai tikai novērsīs tās ieslīdēšanu no recesijas
depresijā.
Savas emocijas "kapteinis" Barrozo raksturoja kodolīgi — neesmu ne pesimists, ne optimists, esmu apņēmības pilns. Atbildot uz pārmetumiem par kavēšanos ar piedāvājumiem un izteikumiem, ka, lūk, Obama jau pirmā mēneša laikā kopš atrašanās amatā ir izstrādājis stimulu paketi tautsaimniecības sildīšanai, Ž.M.Barrozo gan atgādināja, ka jau novembrī Komisija nāca klajā ar Eiropas ekonomiskās atveseļošanas plānu un ieteikumiem dalībvalstīm, kas paredz ieguldīt ES ekonomikā 200 miljardus eiro. Viņš arī vērsa uzmanību, ka dažu ASV pasākumu rezultātu izvērtējumam būs vajadzīgs laiks. Tikai nākamie gadi parādīs, vai naudas mašīnas darbināšana nepanāks pretēju efektu gaidītajam.
Eiropas Centrālās bankas prezidents Ž.K.Trišē norādīja, ka īstermiņa risinājumi ir vajadzīgi, taču izlēmība nedrīkstētu apdraudēt vidēja un ilgtermiņa mērķus. Arī Lundas universitātes rektors A.Larsons uzdeva retorisku jautājumu, vai ASV stimulu pakete radīs drošību vai tādu fiskālās disciplīnas trūkumu, par ko maksās nākamās paaudzes. Pirms katra pasākuma, ko apņemamies veikt, jājautā — ko iegūsim, ko zaudēsim. Kuri būs efektīvi pasākumi, un kuri — butaforija. Arī pirms steigšanās palīgā bankām, jāizsver, cik nodokļu maksātājiem varētu maksāt neiejaukšanās un cik iejaukšanās. Ekonomikas un finanšu komisārs H.Almunia uzsvēra, ka risinājumos elastīgums jāapvieno ar finanšu stingrību.
Vairākums galveno runātāju piekrita EP prezidenta H.G.Peteringa teiktajam, ka tieši eirozona ir tas patvērums vētras laikā, kas pasargājis Eiropas valstu kuģi no sasvēršanās un mazinājis viļņu augstumu. Un tomēr pats svarīgākais ir stabilizēt finanšu sistēmu. Valsts iejaukšanās ir nepieciešama, bet būs gadījumi, kur labāk pieļaut maksātnespēju. Pat banku atbalsta pasākumi nespēs pasargāt atsevišķus uzņēmējus no bankrotiem. Vienīgās receptes ir garantijas un galvojumi, un arī tikai dzīvotspējīgiem un konkurētspējīgiem pasākumiem.
Pasaulē un pašā ES situācija starp valstīm atšķiras. Ir tādas, kur IK krīt, tādas, kur vēl tiek novērots pieaugums, ir eirozonas valstis un nacionālās valūtas valstis, tādas, kam palīdz SVF, un tādas, kas tiek galā pašas. Tāpēc Komisijas programma un ieteikumi ņem vērā šīs atšķirības. ES jau darbojas vairākas nopietnas stratēģijas konkurētspējas paaugstināšanai, pirmām kārtām jau stratēģija ilgtspējīgai attīstībai un Lisabonas stratēģija. Tāpēc tās konsekventi jāturpina īstenot.
Ko darīt?
Galvenie secinājumi, kas tematiski aptvēra konkurētspēju un atbalstu uzņēmējdarbībai, sociālo sfēru un ilgtspējību, klāja ļoti plašu lauku. Domāju, ka arī Latvijai ir noderīgi gūt tajos ieskatu, kaut gan neizskanēja neviena tāda ideja, kas Latvijā jau nebūtu izdiskutēta vai pat aprobēta.
Pirmkārt, krīze ir dziļāka, nekā tas tika paredzēts. Tā nav cikliska, bet gan strukturāla, un to galvenokārt izraisījusi risku nenovērtēšana finanšu sektorā, valstu, uzņēmēju un privātpersonu aizņemšanās cerībā, ka cenas un ienākumi turpinās augt, neraugoties uz ekonomikas cikliskumu.
Tikai ideju revolūcija un tai atbilstošs valsts regulējums var nest pārmaiņas. Iepriekšējās recesijas pārvarēt palīdzēja banku sektors. Tagad šis sektors pats ir nelaimju cēlonis. Valstīm kopīgi ir jādara viss, lai atjaunotos kreditēšanas tirgus. Izskatāma ir slikto un labo kredītportfeļu nošķiršana vai atsevišķa pārņemšana. Īslaicīgi jāsamazina kredītu procentu likmes un uz laiku no pusgada līdz trim gadiem jārod iespēja pagarināt atmaksas termiņus. Te ar savām injekcijām var nākt talkā ECB un citas starptautiskas finanšu institūcijas. Vienlaikus jāievēro pie Stabilitātes un izaugsmes pakta nosacījumi, kas prasa stingru finanšu disciplīnu. Daudzi ieteikumi atdūrās pret finanšu trūkumu, kālab arī Eiropas Komisijai būtu jāizskata obligāciju izlaišana.
Eiropai būtu bīstami atgriezties pie valstu iekšējā tirgus. Kopējais tirgus, nevis protekcionisms ir atbilde. "Mēs visi esam vienā laivā," uzsvēra prezidējošās valsts Čehijas premjers M.Topolaneks, vēršoties pret populismu un protekcionismu. Dalībvalstu runātāji bija vienisprātis, ka izdevumiem jākoncentrējas uz jomām, kuras ilgtermiņā veicinātu ekonomisko attīstību, proti, ieguldījumi jaunās tehnoloģijās un infrastruktūrā, uzņēmējdarbībā, kas rada augstu pievienoto vērtību mazo un vidējo uzņēmumu atbalstā, ja tie rada darba vietas. Jāpārskata institucionālā arhitektūra un budžeta programmas, lai ietaupītu un celtu konkurētspēju.
Sociālajā jomā krīzi var palīdzēt pārvarēt elastdrošība un solidaritāte. Jāievēro visvārīgāko sociālo grupu aizsardzība, nedrīkst pieļaut nabadzības feminizēšanos. Jādomā par kompetenču pielāgošanu darba tirgus vajadzībām un esošo finanšu instrumentu (Sociālais un Globālais fonds) efektīvu izmantošanu. Izskanēja prasība pēc sociāla tirgus. Tas nozīmē, ka krīzes periodā nevarēs iztikt bez valsts regulējošās iejaukšanās sfērās, kuras agrāk noteica brīvais tirgus.
Ilgtspējīgas Eiropas labad nedrīkst apstāties investīcijas vides tehnoloģijās. Šis ir piemērots laiks, lai ieguldītu enerģijas taupīšanā, siltinot un sanējot ēkas. Ņemot vērā atšķirīgo situāciju dalībvalstīs, prioritāte ir energodrošība un starpsavienojumu izbūve.
Eiropas valstu deputāti savos izteikumos bija vienoti, ka piedzīvojam ne tikai finanšu un ekonomisko krīzi, bet arī ideju, uzticības un vērtību krīzi. Arī šajā situācijas vērtējumā Latvija nav vientuļa. Piparus piebēra profesors Larsons no Lundas atbildē uz jautājumu, cik šāds stāvoklis var ilgt, — ja darīsim visu pareizi, tad krīze būs trīstik dziļa un ilga. Un visbeidzot — politiķus nevar apskaust, jo trūkst analīzes un aprobētu ieteikumu. Grāmatai par krīzi pēdējā nodaļa vēl tiek rakstīta.