Lai pārmaiņas notiktu

s. radošajām profesijām nepievienosies kaut daļa ierēdniecības un uzņēmēju.Lai šī valsts reāli mainītos, ir nepieciešama ne tikai situācijas kritiska novērtēšana, bet arī zināšanas/pieredze, kā valsts funkcionē. Ar rakstiem un uzrunām - pat ja to saturs pareizs un iedvesmojošs - nepietiks. Nevietā būtu vīzdegunība: mēs pateicām «nē», par tālāko lai domā citi. Nepieciešami cilvēki, kuri zina, kā pareizas idejas pārtulkot juridiski, kuri māk atpazīt, kā parādības, pret kurām protestējam, reāli īstenojas caur iepirkumiem, saistošiem noteikumiem utt. Tas nav nekas jauns: arī citviet reālas izmaiņas notiek tad, kad protestētājiem ielās pievienojas kaut daļa armijas vai policijas - Latvijas gadījumā nav runa par režīma vardarbīgu maiņu vai fiziskiem konfliktiem ar režīmu. Būtiski, lai sabiedriskajās aktivitātēs iesaistās ne tikai tie, kuriem nav ko zaudēt vai kuri profesijas dēļ nav sevišķi «piestiprināti» valstij, bet arī tie, kuri kopumā ir pietiekoši veiksmīgi un māk piemēroties.Kamēr ierēdniecība - kaut sarunās lādot politiķu un priekšnieku nekompetenci un alkatību - paliks lojāla elitei, kamēr uzņēmēji - iztērējuši necenzētu vārdu krājumu valsts virzienā - tomēr paliks spēles noteikumu izpildītāji, varam piketēt un rakstīt liesmojošus aicinājumus līdz pastardienai.Te mēs nonākam pie cilvēkiem vispār raksturīgā niķa aizrauties ar vispārinošiem vērtējumiem. Visi ierēdņi ir maitas, visi, kuriem ir vairāk naudas nekā man, to ir nopelnījuši negodīgi. Jāsaprot, ka daudzi godprātīgie un jēdzīgie no vispārināti lādētajām sabiedrības grupām reformu prasītājiem nepievienosies. Kaut elementāra cilvēciska aizvainojuma dēļ un secinot, ka protestētāji māk tikai vainot citus. Ja tomēr nevaram tikt vaļā no vispārinošiem vērtējumiem, ieteicams būtu vismaz sašaurināt t. s. sabiedrības ienaidnieku loku. Lai darbībai būtu rezultāts, a) jāsaīsina frontes līnija, b) neatgrūst sabiedrotos tikai tāpēc, ka viņi ir nedaudz atšķirīgi.