Ne velti mūsdienu Rietumu pasaule par pieņemamāko valsts pārvaldes modeli izvēlējusies vienu no demokrātijas formām, tas ir, pārstāvniecības demokrātiju, kurā tauta sevis pārvaldīšanai no sava vidus izvēlējusies pārstāvjus. Protams, labākos un gudrākos. Vismaz teorētiski.
Arī mēs Latvijā sevi apzināmies pie Rietumu pasaulei piederīgus, pārņemot tajā valdošās sabiedriskās pārvaldes formas. Sekmes gan mums šajā lauciņā ir dažādas. Gluži tāpat kā antīkās kultūras pārstāvjiem un arī mūsu domubiedriem un laikabiedriem citās Rietumu pasaules valstīs.
Pēdējā laikā mūsu sekmes pareizāk laikam būtu dēvēt par neveiksmju virkni, par ko atbildību gan vajadzētu uzņemties tiem, kuri stūrē mūsu valsts demokrātijas kuģi. Aizvien uzstājīgāk publiskajā telpā noris diskusijas par to, ka mums pienākuši grūti laiki — piedzīvojam ekonomikas pagurumu, kas vienlaikus saasinājis jau par hronisku slimību kļuvušo sabiedrības vispārējas uzticības krīzi politikai un politiķiem.
Par ekonomiku ir relatīvi mierīgāks prāts, ekonomistiem mierinot mūs ar stāstiem, ka piedzīvojam ekonomiskā cikla atslābuma fāzi, un, ja nenotiks nekas ārkārtējs, mūsu ekonomikā pēc pāris gadiem atkal iestāsies uzplaukums, taču par otru, jau ielaisto uzticības kaiti, nekādas īstas skaidrības par atlabšanas iespējām nav.
Protams, izskan dažnedažādas versijas, kas gan nereti robežojas ar nereālo un fantastisko. Tomēr varbūt patiesība ir daudz vienkāršāka un prozaiskāka? Varbūt te nav cīņas starp Tumsas bruņinieku un Gaismas eņģeļiem? Drīzāk — mums tik grūti sokas ar šo politikas uzticamības vairošanu tādēļ, ka politika kļuvusi pārāk nenozīmīga tautas acīs, kuras vārdā gan viss it kā notiek. Cilvēkiem nav saprotami mūsu, politiķu, strīdi un domstarpības un būtībā nav ne laika, un, būsim godīgi, arī intereses iedziļināties visos tajos jautājumos, par ko dienu dienā strīdamies Saeimā, Rīgas domē, televīzijas ziņu raidījumos un laikrakstu avīžu slejās. Tā nu diemžēl laikam ir sanācis, ka ar savu mūžīgo savstarpējo strīdēšanos un apkarošanu esam pazaudējuši galveno — savu auditoriju, cilvēkus. Mēs viņu balsi vairs nesadzirdam. Jo viņiem ir jāpelna nauda, jāmaksā par dzīvokli vai māju un jāaudzina bērni, tāpēc nav laika savu balsi — savu laiku un enerģiju — izšķiest tiem, kuri to nedzird. Politika piesaista interesi vien tad, ja ir tai izdevies iesprausties "dzelteno" ziņu slejās vai ētera minūtēs, kaut kādā ziņā pārvēršoties par farsu.
Protams, mēs varam daudz un dikti nodoties analīzei, kur, kad un kādos apstākļos, un kurš gan ir vainīgs pie tā — partijas, politiķi, vai galu galā pati sabiedrība,— ka esam nonākuši pašreizējā situācijā, kad par šo politikas maznozīmīgumu sabiedrības dzīvē kā sarkani brīdinājuma signāli nepārtraukti kauc socioloģiskās aptaujas — 90% iedzīvotāju neuzticas politiskajām partijām, lielākā daļa aptaujāto iedzīvotāju, ja arī aizietu uz referendumu par Saeimas atlaišanu, tad teorētiski nobalsotu par tās atlaišanu, bet 50% iedzīvotāju vispār nesaista pašlaik politikā notiekošais, tāpēc uz jautājumu, par kuru partiju viņi balsotu, viņi pieklājīgi atbild "nezinu".
Tomēr varbūt labāk mēģinām padarīt politiku atkal nozīmīgu? Varbūt mēģinām ieklausīties tajos vārdos, ko pirms pavasara sesijas slēgšanas teica Valsts prezidents Valdis Zatlers? Ieklausīsimies tajā, ko teica prezidents — tikai iesaistot plašu sabiedrības daļu ar vienotām vērtībām, visā Latvijas teritorijā politiskās partijas spēs pastāvēt ilgtermiņā un izmainīt Latviju uz labu.
Iespēja spert pirmo soli ir pavisam tuvu — šā gada 2.augustā, kad notiks referendums par grozījumiem Satversmē, lai piešķirtu arī tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu. Aicinu ikvienu politiķi, ikvienu cilvēku, kam saglabājusies kaut minimāla interese par politiku, iet uz referendumu, kā arī aicināt to darīt saviem līdzcilvēkiem. Sāksim ar šo mazo solīti — visas tautas kopīgu došanos uz tautas nobalsošanām! Varbūt mums, politiķiem, beidzot izdosies sadzirdēt tautas balsi!