Laila Pakalniņa: Ar prātu, talantu un arī fēnu

Nav arī pamata šaubām, ka valstiska mēroga efekts tiktu panākts, piemēram, ja līdztekus plānotajam pirkumam — 100 jauniem fotoradariem — ceļu policijai būtu vēlme iegādāties arī, teiksim, 900 elementāru zibspuldžu, lai radītu tādu uz satiksmes drošību orientētu sistēmu, kur tikai katrs desmitais zibsnis pavada pārkāpuma iemūžināšanu. Ceļu policijas priekšnieks Edmunds Zivtiņš, neraugoties uz to, ka beidzot sāk ievērojami samazināties satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits, atkal atgādina: "Latvija citu Eiropas valstu vidū aizvien ir pēdējā vietā satiksmes drošības ziņā." Pieņemot, ka finansējuma ziņā, ko valsts var atļauties ieguldīt satiksmes drošības uzlabošanai, mums grūti mēroties ar daudzām Eiropas valstīm, mēs taču nenoliegsim, ka Latvija ir talantīgu cilvēku zeme (mums ir asprātīgi ceļu policisti, gudri juristi, ieinteresēti politiķi utt.). Tad kāpēc tomēr tie radošie un tehniskie spēki, kas ir valstī, netiek pietiekami koncentrēti šai vitālajai nepieciešamībai — satiksmes drošības uzlabošanai. Varbūt tāpēc, ka vismaz dažām iesaistītajām pusēm (politiķiem, policistiem, juristiem, autovadītājiem, kājāmgājējiem utt.) bez reālas drošības uz ceļiem ir vismaz vēl kāds, nedaudz tuvāks mērķis. Piemēram, Iekšlietu ministrija plāno nākamgad sodos iekasēt 5,9 miljonus latu. No tā (vismaz teorētiski) izriet, ka radikāla drošības uzlabošanās uz Latvijas ielām un ceļiem nav Iekšlietu ministrijas interesēs. Jo, ja no 1.janvāra neviens nepārkāptu satiksmes noteikumus, ministrijai rastos nopietnas finansiālas problēmas. Pieņemot, ka tas tā nenotiks, var tomēr izteikt minējumu, ka ministrija varētu būt priecīga par braukšanas kultūras uzlabošanos tikai gadījumā, ja pārkāpumu samazināšanās tiktu kompensēta ar soda naudas palielināšanu. Un, protams, ņemot vērā, ka nākamgad Iekšlietu ministrija ir ieplānojusi par 828 tūkstošiem latu palielināt ieņēmumus no ceļu policijas uzliktajiem sodiem, tā, visticamāk, nav ieinteresēta idejās par viltus radariem, vienkārši profilaktiski stāvošiem policistiem un pat zīmēm "Ceļu uzrauga fotoradars", kas sastopamas daudzās valstīs un ātram braucējam liek gāzes pedāli palaist vaļīgāk. Ja ir vajadzīga nauda, tad vajadzīgas ierīces, kas šo naudu gādā. Fotoradari šajā ziņā ir perfektas mašīnītes: "Tas rādītājs ir tāds, ka vidēji stundā katrs radars nofiksē ap 20 pārkāpumu. Ja vidējais sods ir kādi 30 lati, mēs varam sarēķināt, kādas summas sanāk" (iekšlietu ministrs Mareks Segliņš). Tiesa, jau doma vien, ka Latvijā beidzot darbojas fotoradari, droši vien tos padara par efektīgu profilaktisku pasākumu. Subjektivitāte gan saglabājas apstāklī, ka radarus var ne vien uzlikt, bet arī noņemt. Tāpēc cerams, ka runas par to, ka Jaunā viļņa laikā uz Jūrmalas šosejas radari neesot likti ar nolūku, ir tikai baumas. Jo, kaut gan Iekšlietu ministrija ar jaunu radaru iepirkšanu saista ienākumu palielināšanos, drošības nodrošināšanā uz ceļiem tiem varētu būt gandrīz revolucionārs efekts, salīdzinot ar visu, kas darīts līdz šim. Ja vien uz fotoradaru mērījumu pamata piespriesto sodu likumība nepārvērtīsies par bezgalīgas cīņas lauku starp juristiem un ceļu policiju. Diemžēl patoss, meklējot kļūdas, ko ceļu policija pieļauj sodot, nereti nu jau sāk aizstāt to nosodījumu, ko būtu pelnījuši autovadītāji, kas pat par vairākiem desmitiem kilometriem stundā pārkāpj atļauto braukšanas ātrumu (tajā skaitā — apdzīvotās vietās). Jo pēc būtības — svarīgākais jau ir nevis tas, kā fiksēts pārkāpums, bet gan tas, ka ātrums tiešām ticis ievērojami pārsniegts. Ātruma pārsniegšanas faktu nenoliedz arī šobrīd jau tiesvedībā iesaistījušās personas, kas iebilst pret to, ka sods tām piespriests, pamatojoties uz fotoradara mērījumu. Tāpēc, lai pārkāpēji nekļūtu par varoņiem, ceļu policijai būtu steidzami jāizanalizē juristu kritika. Ja tiešām galvenais strīda avots ir tikai viena teikuma trūkums administratīvo pārkāpumu kodeksā, tad jāpanāk, lai tas tur tiktu ierakstīts. Proti, jāparedz, ka gadījumā, ja ceļu policija lieto tehniskos palīglīdzekļus, soda transporta līdzekļa īpašnieku. Kas attiecas uz to, vai satiksmes ministra ideja desmitkāršot sodu par braukšanu alkohola reibumā un likt dzērājšoferiem maksāt 5000 latu, tiešām vērsta uz to, lai vairotu satiksmes drošību uz Latvijas ceļiem, tad tiklab Šlesers varēja arī ierosināt turpmāk noteikt sodu par šo pārkāpumu miljons latu apmērā. Jo kāda gan starpība — vairāk daži vai mazāk daži izrādīsies spējīgi būt sodīti (sodu samaksāt). Taču Šlesers līdz šim tā arī laikam nav izmantojis kādu ļoti reālu iespēju iestāties par satiksmes drošības uzlabošanu. Proti, savam partijas biedram Dzintaram Jaundžeikaram tad, kad viņa dēls tika pieķerts pie stūres narkotiku reibumā, Šlesers tā arī neiestāstīja, cik kaitīgs piemērs Latvijas dzērājšoferiem un citiem pārkāpējiem ir piespriestā soda apstrīdēšana. Satiksmes drošība mums visiem ir kopīga, taču attiecas uz katru no mums tik personīgi kā dzīvība. Tāpēc sajūta, ka tomēr kāds no tiem, kas ir atbildīgs vai varētu būt atbildīgs par mūsu kopīgo drošību, aizraujas ar citu mērķi, nav īpaši patīkama.