Nesanāk aizmirst zili nospārdīto bērniņu krustcelēs no Gundegas Repšes slejas Kultūras Dienā.
Kaut arī ir Dziesmu svētki un ziņai par to, ka Rīgas domes kukuļošanas lietā ir seši aizdomās turamie, blakus lepni nostājas fakts, ka noskaidroti Latvijas labākie koklētāji. Bet ar helikopteru uz reanimācijas nodaļu Rīgā ir atvests bērns. Kārtējam vecāku piekautajam mazulim pieaugušie atvēlējuši nodzīvot vien gadu un divus mēnešus. Bērns vēl ir dzīvs, taču ārsti televīzijas kameru priekšā atsakās runāt par Latvijas iespējām šo pilsoni redzēt izaugam.
Bet ornitologi var droši pavēstīt, ka Latvijai ir zaudējusi jau trešo melnā stārķa ligzdu. Tie, kas iznīcināja iepriekšējās divas, nav sodīti. Kaut arī melnais stārķis Latvijā ir pirmās grupas īpaši aizsargājamā suga, par kuras apdraudēšanu draud kriminālatbildība. Tagad no ozola Ances pagastā nogāzta vēl viena ligzda. No Latvijas Gada putna mājām atlikušas vien olu čaumalas un atsevišķi ligzdas zari. Melnā stārķa ligzda iznīcināta, lai varētu cirst mežu. Neskatoties uz to, ka, ierīkojot mikroliegumu vietās, kur atrodas īpaši aizsargājamo putnu ligzdas, īpašniekam valsts kompensē zaudējumus par saimnieciskās darbības ierobežojumiem.
Taču, ja novērtē mērķtiecību, ar kādu varas pārstāvji cenšas nospārdīt un iznīcināt KNAB, uzreiz gribas domāt, ka mikroliegumi — vietas, kur savas intereses neviens nedrīkst stādīt augstāk par sabiedrības un valsts interesēm—, ir vajadzīgi ne tikai mežā. Turklāt, ierīkojot šādus mikroliegumus, tiem, kuru saimnieciskajai darbībai tie traucētu, pilnīgi noteikti nepieklātos cerēt uz kompensācijām. Tas, ka likumdošanā tiks sakārtots jautājums par KNAB pārraudzību, tai skaitā tā priekšnieka atcelšanas un iecelšanas kārtību, ir solīts jau kopš rudenī izgāzās Kalvīša pirmais triecienmēģinājums tikt vaļā no Loskutova. Toreiz, kā arī tad, kad valdības vadīšanu pārņēma Godmanis, jautājums par likumā nostiprinātu KNAB politisko neatkarību tika saistīts arī ar cerībām atgūt sabiedrības uzticību jeb atrisināt "komunikācijas problēmas" ar tautu.
Taču tagad, kad Loskutovs ir aizvākts un koalīcijai KNAB pakļaušana rādās esam tuvāk nekā jebkad, pat Godmanis ir piespiests aizmirst ne vien vēlmi atgūt sabiedrības uzticību, bet arī pats savu koncepciju par konkursu uz KNAB priekšnieka amatu, kuru prezentēt viņš pagājušonedēļ ieradās valdības sēdē tieši no slimības gultas. Nedēļas laikā no iespējas nerīkot konkursu viņš pat ir aizrunājies tik tālu, ka "tas pavērsīs plašu politisku diskusiju, un mēs varētu ilgstoši ar to nodarboties". Vai tad ar šo valdības vadītājs nav pateicis, ka par būtiskākajiem jautājumiem Latvijā politiska diskusija nav vēlama un kā patiesība ir akceptējams tikai viens — valdošās koalīcijas viedoklis. Kas tam nepiekrīt — jātur mute ciet. Turklāt tieši gadu pēc iecelšanas Valsts prezidenta amatā koalīcijai KNAB iznīcinātāju pusē ir izdevies nostādīt arī Valdi Zatleru, kurš līdz šim, kā pats saka, esot apzināti vērojis procesu un neesot izteicies. Tagad Zatlers, kam droši vien ir jāļauj sevis atradējiem atrast arī jauno KNAB priekšnieku un tāpēc pašam uz mirkli atkal jāizmirst sava gribēšana kļūt par tautas, nevis valdošās koalīcijas prezidentu, beidzot ir runājis par to, ko vērojis. Pēc prezidenta domām, KNAB vadītājs, tāpat kā citas augstas amatpersonas, jāievēlē atbilstoši spēkā esošajam likumam, pēc tam ievēlēšanas gaita jāanalizē un kļūdas jālabo uzreiz pēc jaunā vadītāja stāšanās spēkā. Proti, ir jāļauj koalīcijas saimniekiem dabūt to, ko viņi grib, ja jau viņiem tas šķiet tik svarīgi. Kļūdas labot varēs tad, kad šis process tiem, kuriem šobrīd traucē korupcijas apkarošana, vairs nebūs bīstams.
Ir jau krietni pāri pusnaktij, kad Dziesmu svētku atklāšanas koncerta finālā uz skatuves tiek izdzīts kāds nabaga mazulis ar lākturi. Varbūt lai izlūgtos piedošanu par tiem, kas Dziesmu svētkus lieto naudas pelnīšanai un/vai sava vārda taisīšanai, privāto ambīciju realizācijai uz tūkstošu cilvēku prieka un pašaizliedzības rēķina (tai rēķinā noteikti ir arī sporta zālēs izklātie matracīši, kur XXI gadsimtā naktis pārlaiž cilvēki, kas, neraugoties uz saviem gadiem, dzied, dejo un tur pie dzīvības tautu). Bet ja ieskaita visus, kam latviešu Dziesmu svētki ir svarīgi, tad mūsu taču sanāk vismaz miljons. Tādu, kam Dziesmu svētki sāk notikt jau tad, kad latvieši velk mugurā tautas tērpus. Tāpēc Dziesmu svētkus, lai arī ir iespējams izmantot, nevar sabojāt. Tā mēs esam raduši — pat ja no tūkstoš vārdiem mūs uzrunātu tikai viens, mēs to gaidītu. Pat ja zem diskotēkas cienīgiem zibšņiem zustu tautas tērpu krāsainība, mēs to saskatītu. Pat ja no desmit dziesmām mūs kopā sauktu tikai viena, mēs dziedātu.
Jo mums ir jānoturas tajās krustcelēs, kur joprojām rotaļājas tas mazais bērniņš, kas latviešu tautā plaši pazīstams kā "mūsu dzīvība" un "mūsu brīvība". Neraugoties uz to, ka daži ļoti grib mūs aizvest prom no šejienes pa sev visizdevīgāko ceļu.