Laila Pakalniņa: Betmena kultūra

Savukārt tagad, šķiet, LTV vadība ir pārliecināta, ka nevienam nav ne jausmas, kāds Betmenam sakars ar kultūru (un kas vispār kultūra ir), vai arī ka sabiedrība jau ir tik debila, kādu LTV to labprāt gribētu pataisīt. Proti, mums tagad jānotic, ka mūsu interesēs ir ne vien tas, lai no kanāla, kas tiek uzturēts par mūsu naudu, izmet tādu "elitāru" (atliek vien piebilst — buržuāziski orientētu) raidījumu kā 100 g kultūras un ka šai kanālā būtu jārāda filmas par Betmenu vai Džeimsu Bondu, kas, pēc LTV ģenerāldirektora Edgara Kota domām, arī esot kultūra, turklāt tāda, ka pirms vai pēc šīm filmām varētu rīkot skatītāju diskusijas. Taupības režīma apstākļos Edgara Kota definīcija par to, ka kultūra ir viss (un tātad nekas), varētu pat izrādīties valstiski noderīga. Ja ieklausās ģenerāldirektora teiktajā: "Es tā no savas puses aizvien vairāk gribu pateikt, ka mēs ne vienmēr pareizi saprotam vārdu kultūra. Mēs kaut kā arvien vairāk kultūru ļoti šauri orientējam uz mākslas virzieniem, ir saziņas kultūra, braukšanas kultūra, ir daudzas kultūras, līdz ar to tas tomēr jāskatās visaptveroši", tad sanāk, ka no lēmuma par Kultūras ministrijas izšķīdināšanu, piemēram, Satiksmes, Veselības aizsardzības un Zemkopības (un vispār jau vienalga kādās) ministrijās, Latvijas kultūra neciestu ne nieka. Atliek pieņemt, ka, piemēram, Pēteris Vasks varētu arī nekomponēt, bet kulturāli izpausties, vadot auto, Alvis Hermanis un Jaunais Rīgas teātris varētu izrāžu iestudēšanu aizstāt ar savstarpēju, taču kulturālu sazināšanos pa telefonu utt. Protams, pieņemsim, ka izklausās traki, taču tikai tāpēc, ka augstām amatpersonām sanākusi ne īpaši gudra izrunāšanās un Kota kultūras definīcija valstij ir saistoša tikai tik, cik tā ietekmēs 1.kanāla saturu (kas gan nav maz). Taču cilvēkam, kurš zina — sabiedriskai televīzijai ir sabiedriskas televīzijas statuss, jo tā sabiedrības interesēs tiek uzturēta par sabiedrības līdzekļiem, varbūt vēl dīvaināk par to, ka Betmens ir kultūra, šķiet, uzklausīt LTV ģenerāldirektora atzīšanos: "Lai sabiedriskā televīzija izdzīvotu, man ir uzdevums nopelnīt naudu." Ar ko arī faktiski ir atklāts viss situācijas absurds — LTV vadība ir ieinteresēta nevis sabiedrības interesēs, bet raidījumos ar augstiem reitingiem, jo augsti reitingi interesē reklāmdevējus. Jeb, citiem vārdiem sakot, tā konkurē ar Latvijas komerckanāliem. Turklāt laikam taču negodīgi, jo ir vienīgā valsts dotētā televīzija starp citiem komerckanāliem. Tāpēc, ja 1.kanāls pēc LTV vadības gribas tiks padarīts, kā sludināts, par kanālu, kas vērsts uz plašu auditorijas daļu (tātad ar saturu, kas orientēts pelnīt jeb par komerckanālu), būtu tikai loģiski, ka tiktu likvidēts tā sabiedriskais statuss un budžeta finansējums. Ir faktiski neiespējami atbildēt uz jautājumu, kāpēc tagad, kad ir nostiprinājuās LNT un TV3, kad daudziem cilvēkiem ir pieejama kabeļtelevīzija un satelīttelevīzija, kad visu ko var skatīties gan tiešraidēs, gan ierakstos internetā utt., kāpēc vienu auditorijai iztopošu kanālu vajadzētu uzturēt par valsts naudu. Vai tāpēc, ka valstī pie varas ir cilvēki, kas šo varu labprāt paturētu? Un tādā gadījumā līdz visai netālajām vēlēšanām vēlētājiem vajadzētu palīdzēt ļoti daudz ko aizmirst? Turklāt valstī jau vienmēr kādas vēlēšanas nav īpaši tālu. Lai gan gadījums ar "horizontālo taimkodu" atļauj izteikt pieņēmumu, ka politiķi var ne vien vēlēties ietekmēt LTV vadību, bet tā var arī izrādīties ietekmējama, televīzija varas cilvēku interesēs kādu laiku varētu pastrādāt pat bez konkrētiem pasūtījumiem un norādījumiem (tiesa, maijā LTV ģenerāldirektors Saeimas Nacionālās drošības komisijas slēgtajā sēdē ir saņēmis arī norādījumus, ka LTV, rādot vairāk negatīvu sižetu nekā pozitīvo, ietekmē sabiedrības noskaņojumu, no kā savukārt esot atkarīga valsts drošība, jo vairāk tāpēc, ka netiek rādīta telēnu dzimšana zemnieku saimniecībās). Lai strādātu tādu cilvēku interesēs, kam ir izdevīgi iedzīvotāji, kas kārtējās vēlēšanās kārtējo reizi būs gatavi ļaut sevi apmuļķot, galvenais televīzijas uzdevums būtu vairot tādu auditoriju, kam viss, kas nav šovs, seriāls vai Betmens, šķiet elitārs un kam domāšanas process kā tāds šķiet apgrūtinošs un tāpēc lieks. Ir pamatotas aizdomas, ka sabiedriskā televīzija tagad varētu gribēt doties tieši šajā — muļķu vairošanas — virzienā.