Laila Pakalniņa: Dāvana

Piemēram, to, ka Austrumeiropas valstis, ko atbrīvoja padomju karaspēks, izvēlējās (!) sociālistisku attīstības ceļu, šie skolotāji acīmredzot stāsta arī savās stundās, ja jau uzskata par nepieciešamu to paust filmā, ko paredzēts izmantot vēstures un audzināšanas stundās. Tad īpaši integrācijas lietu ministram gribētos pajautāt, vai viņš zina, kurai valstij identificēties krievu skolās grib mācīt skolēniem. Jo filmas tekstā ar vārdiem "mūsu valsts" skaidri ir saprotama PSRS. Un, lai gan šāda valsts vairs nepastāv, maz ticams, ka, dzirdot šos vārdus un skatot padomju kareivjus, prātā nāk Latvija. Un vēl. Vai visi, kurus tas varētu interesēt, tagad ir sapratuši pietiekami skaidri, ka skolām var dāvināt jebko, jo Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC )pārstāvji atzīst, ka pārbauda "tikai tās dāvanas, kas tiek nogādātas skolām ar mūsu starpniecību". Turklāt ISEC gan nodarbojoties ar mācību līdzekļu izvērtēšanu, bet neizvērtē filmas vai tamlīdzīgus informācijas nesējus, ko skolotāji izmanto kā palīgmateriālu kādas vielas apguvē. Tādējādi, ņemot vērā, ka skolu durvis ir atvērtas filmai Uzvaras diena - mūsu svētki, tās tiklab ir atvērtas arī, piemēram, filmām par to, ka holokausts nav bijis un ka marihuāna ir laba. Bet galvenais - PCTVL dāvana ir aktualizējusi jautājumu par to, ka Edvīna Šņores filmai Padomju stāsts ir jākļūst par (ISEC apstiprinātu) neatņemamu vēstures apgūšanas procesa sastāvdaļu gan latviešu, gan krievu skolās jau šajā mācību gadā. Ja jau tiešām katrs var nest uz skolu jebkādu mājās sastiķētu aplamību, Latvijas valstij tomēr ir jābūt pārliecinātai, ka tās gados jaunie pilsoņi neatkarīgi, kādā skolā mācās, zina - vienlīdz nosodāma ir gan Vācijas nacistiskā diktatūra, gan Padomju Savienības komunistiskais režīms.