Laila Pakalniņa: Dzidros avotus meklējot

gadā reklamējās, nav tas LPP/LC (partija), kas šobrīd sēž Saeimā un valdībā, loģiski noved pie vienas domas, ko varbūt tiešām nav grēks nosaukt pat par kristāldzidru. Proti, vēlētāji, noticot reklāmai, balsoja par toreizējo LPP/LC, tātād patreizējā LPP/LC, kas neatzīst toreizējās izdevumus, vienkārši nav ievēlēta Saeimā. Taču tas, ka Godmanim sevis un savas partijas interesēs nebūtu ieteicams izrādīt tik sakāpinātu un gandrīz vai slimīgu aizdomīgumu ("Aicinu Krīgeru noņemt šo melno šaubu pārklāju visam pasākumam, jo tas tikai saasina situāciju") par Satversmes grozījumu kampaņas finansētājiem, nebūt nenozīmē to, ka sabiedrības aktivitāšu finansiāla atbalstīšana ir kaut kas neētisks. Šī gan diemžēl nav pirmā reize, kad amatpersonas izrunājas tā, ka kļūst skaidrs — tās vienkārši netic, ka fiziskas un juridiskas personas varētu būt spējīgas ziedot naudu sabiedrības interesēs un ka aiz šāda tēriņa tāpat kā aiz piedalīšanās mītiņos un parakstu vākšanās var neslēpties tīkojumi pēc personīgas varas. Piemēram, janvārī iekšlietu ministrs Segliņš paziņoja, ka ir "pētīts", kas finansējis pagājušā gada protesta akcijas pret Kalvīša valdības lēmumiem. Intervijā NRA viņš teica: "Es nezinu, vai varu to stāstīt, bet ir papētīts, kas to finansē, no kurienes nāk nauda." Protams, ir jocīgi, ka amatpersonas spēj nonākt tik šausmīgu aizdomu varā padzirdot par šādu naudu (piemēram, parakstu vākšanai par Satversmes grozījumiem sešas fiziskās personās kopā saziedojušas 5649 latus), bet tām pilnīgi nemaz nešķiet aizdomīgi, ja Kalvītis apņemas ar 200 000 latu atbalstīt Rīgas Dinamo tapšanu situācijā, kad bijušā premjera amatpersonas deklarācija neliecina par to, ka viņa rīcībā tādi līdzekļi būtu. Taču vēl svarīgāk ir apzināties patiesību, ka paši likumdevēji ir izdarījuši pietiekami daudz, lai bez finansiāla atbalsta tauta nemaz nevarētu realizēt savas Satversmē garantētās tiesības. Proti, pagājušā gada decembrī tika pieņemti grozījumi Notariāta likumā, kuru rezultātā par paraksta apstiprinājumu tagad jāmaksā gandrīz 10 latu. Pamatojums šai maksai — nepieciešamība notāriem pārbaudīt personas datus valsts reģistros — pēc būtības ir bezjēdzīgs, jo parakstus jebkurā gadījumā pēc tam pārbauda CVK. Tātad valsts noteikta pilnīgi nesamērīga ierobežojuma dēļ sabiedrībai vai nu jāatsakās no iespējas vākt parakstus par tautas nobalsošanu, vai nu jāmeklē ziedotāji, kas varētu apmaksāt ne tikai informācijas kampaņu, bet arī pašu parakstu apstiprināšanu. Un vēl. Klausoties Segliņa un Godmaņa teiktajā, man īsti nav skaidrs, ar ko viņi biedē mūs un no kā paši baidās. Vai tiešām ir tādas fiziskas vai juridiskas personas, no kurām, piemēram, organizējot parakstu vākšanu, būtu bijis aizliegts pieņemt palīdzību? Un vēl jo vairāk tad, kad nauda tiek dota tāpēc, lai arī tiem, kam tās nav, būtu iespēja paust savu viedokli. Atbalstu parakstu vākšanai ir grūti konvertēt kāda konkrētā labumā sev, jo pretstatā politiķiem, kas vāc ziedojumus priekšvēlēšanu kampaņām, tie simti tūkstoši, kas aizgāja parakstīties par Satversmes grozījumiem, netīko pēc amatiem un nespēs pēc vēlēšanām izpalīdzēt savu pilsonisko aktivitāšu atbalstītājiem. Turklāt Godmaņa cerības, visticamāk, nepiepildījās — LBAS publiskotajā ziedotāju sarakstā nekā "tāda" nav — lielākoties ziedojušas LBAS dalīborganizācijas un to uzņēmumu arodorganizācijas. Bet galvenais: ne nauda, ne ziedotāji LBAS akcijai vispār nenoteica to, ka 217 567 pilsoņi valsts organizētajā parakstu vākšanā atbal—stīja Satversmes grozījumus, tādējādi paužot savu gribu dzīvot labāk sakārtotā valstī. Proti, ne tiem, kas pulcējās Doma laukumā, ne tiem, kas parakstījās, neviens nekā nemaksāja. Diemžēl Latvijas īpatnība joprojām ir tāda, ka varas pārstāvjiem ir grūti pieņemt domu, ka tieši viņi ir vislielākais stimuls cilvēkiem iziet ielās un vākt parakstus. Godmanis, kurš uzvedās tā, it kā Satversmes grozījumu kampaņas finansējums viņu interesētu vairāk nekā 217 567 cilvēku viedoklis, ir tikai kārtējais apstiprinājums šai novirzei.