Laila Pakalniņa: Lai mūs okupē?

Taču joks, zem kura savākti gandrīz septiņi tūkstoši parakstu (vārdu, pseidonīmu, iesauku), ir arī samērā rūgts. Vispirms jau tāpēc, ka nekā iepriecinoša, protams, nav iemeslā, kāpēc tas tapis, — situācija Latvijas ekonomikā un politikā nu ir skārusi pat tos, kas līdz šim ar savu vienaldzību lepojušies. Un ticu, ka varbūt tik tiešām liels sarūgtinājums ir stāvējis blakus cilvēkam, kurš uzrakstīja teikumu: "Uzskatām, ka Latvijas valsts tās vadītāju dēļ ir pilnībā zaudējusi savu jēgu." Vēl jo vairāk tāpēc, ka pati esmu piedzīvojusi šādu skumju aizrunāšanos. Tas, kur un kā Latvijai tika atrasts prezidents, mūs bija aizskāris un apbēdinājis tik ļoti, ka ar draugiem sēdējām uz akmeņiem jūras krastā Igaunijā un centāmies sevi uzmundrināt ar muļķībām. Par to, ka Ilvesam kāds varētu nejauši pastumt parakstīšanai tekstu, ar kuru viņš apņemtos paplašināt savas prezidentūras teritoriju arī Latvijā. Par to, ka igauņi vismaz latviešu bērnus varētu izglābt un izmācīt savās skolās utt., kamēr kāds loģiski paturpināja: "Lai igauņi mūs okupē." Šis teikums lika atjēgties — mēs bijām aizrunājušies par tālu. Taču ne jau tikai tas, ka vārdi "okupācija" un "neatkarības zaudēšana" man šķiet tik nopietni, neļauj uzjautrināties par jokaino lūgumu Zviedrijas valdībai. Apzinoties izmisumu, ko tie, kas pēdējos gados mūsu valstī bijuši pie varas, ir sagādājuši cilvēkiem Latvijā, man šķiet, ka tas nav labākais veids, kur to izlietot. Tas, ka latvieši šobrīd (kaut pa jokam) izsaka vēlmi tikt pie Zviedrijas pilsonības, man šķiet ir salīdzināms ar faktu, ka grieķi, kas šonedēļ bija izgājuši ielās, lai protestētu pret savu korupcijas skandālos iesaistīto valdību, ārzemju žurnālistiem intervijās atzina, ka kaunas par to, ka ir grieķi. Man ļoti gribas ticēt, ka tie cilvēki, kurus dzirdēju televīzijā tā runājam, vienkārši kļūdījās izteicienos un neprecīzi raksturoja savas izjūtas (varbūt viņi gribēja teikt, ka izjūt kaunu par to, kur valdība Grieķiju ir novedusi; mums jau arī nav īpaši ar ko lepoties, kad lasām, piemēram, ka Lietuva cer izvairīties no Latvijas mēroga krīzes un neplāno prasīt Starptautiskā Valūtas fonda palīdzību). Un patiesībā viņi nekaunas par to, ka ir grieķi. Jo pretējā gadījumā, sākot cīņu par savām tiesībām, viņi jau ir mazliet sakauti, viņi vairs nav tik spēcīgi kā grieķi, kas lepojas ar to, ka ir grieķi. Cilvēki, protams, daudz ko mēdz sarunāt, lai citus iežēlinātu. Taču vai grieķiem un mums tagad vajag žēlumu? Un vēl mazāk par žēlumu mums tagad vajadzētu gādāt prieku tiem, kam varbūt ļoti patiktu, ka grieķi vairs negribētu būt grieķi un latvieši vairs negribētu būt latvieši. Ka mēs atsacītos (kaut tikai vārdos, kaut tikai dusmās) no tā, kas mums ir tik svarīgs — no savas valsts un pieļautu, ka tie, kas līdz šim ir uzvedušies tā, it kā šīs valsts neatkarība būtu atjaunota vien viņu biznesa interesēs, te turpinātu darīt ko grib. Tagad Latvijā notiek kas ļoti svarīgs. Kaut kas tāds, kas noteiks Latvijas valsts pastāvēšanu un attīstību daudz lielākā mērā nekā vakar rīta agrumā Saeimā apstiprinātā makroekonomikas stabilizācijas programma. Par to, ka balsošanas mašīna, kā parasti, "neuzkārās", Godmanis to nosauca par vienu no politiski spēcīgākajiem parlamentiem Eiropā, un "tāpēc jebkuri aicinājumi par Saeimas atlaišanu faktiski nav tiesīgi eksistēt, vienalga, kas viņus arī neizteiks". Taču vēl svarīgāk ir tas, kas šonedēļ, sekojot valdības un neatlaižamā parlamenta darbam, visā Latvijā notika cilvēku prātos un sirdīs. Tagad, kad ļoti daudziem klāsies grūtāk (turklāt ne tikai materiāli), būs svarīgi, kur paliks cilvēku izmisums, aizvainojums, apbēdinājums. Vai mums pietiks tik vien spēka, kā parakstīties par to, ka esam apvainojušies, jo "citas izejas neredzam" (no lūguma Zviedrijas valdībai), jeb mēs tomēr spēsim sākt kaut ko darīt, lai sev un savai valstij iedegtu to gaismu, kas, citējot tautā populāru teicienu, šobrīd sakarā ar krīzi tuneļa galā izslēgta. Es ļoti ticu, ka mums šoreiz palīdzēs tas, ka esam latvieši, kas apzinās savas valsts pastāvēšanas vērtību. Lai mūs okupē? Nē!