Laila Pakalniņa: Līdz galam Kalvītis

TP ieblēdījās Saeimā, smagi pārtērējot priekšvēlēšanu aģitācijai atļauto summu. Kopš tā laika TP un, it īpaši, Kalvīša pārmetumi KNAB vadītājam Loskutovam par nekārtībām viņa vadītāja iestādē apbrīnojami sinhronizējas ar KNAB uzdevumu TP atmaksāt valsts budžetā priekšvēlēšanu kampaņā pārtērētos līdzekļus. Nupat Kalvītis, tieši tāpat kā pērnruden, ir nācis klajā ar divām paralēlām pārliecībām — ka Loskutovam ir jāatkāpjas un ka TP neatzīst KNAB konstatētos priekšvēlēšanu finanšu pārkāpumus un partijai uzlikto pienākumu atmaksāt valsts kasē 1 027 367 latus. "Mēs par to tiesāsimies līdz galam," teica Kalvītis. Interesanti, ka pēdējo dienu laikā Kalvītis galu nepiesauc pirmoreiz. Vēl nupat Dienai viņš sacīja: "Mēs atbalstīsim Godmani līdz galam." Ja Kalvītis šobrīd būtu premjers, tad Loskutova problēmas deja vu izraisīta gala sajūta būtu situācijai adekvāta. Bet premjers ir cits. Tiesa, izklausās, ka Kalvītis viņam novēl to pašu grābekli, ko domā esam bijušu par savējo. Par to, ka Loskutovs atklājis naudas pazušanu KNAB un attiecīgi rīkojies, atbrīvojot divus cilvēkus no ieņemamajiem amatiem un lietu nododot prokuratūrai, Kalvītis Godmanim vēl: "Šeit nav izvēles! Valdības vadītājam nav izvēles — viņam ir jārīkojas, pretējā gadījumā tāda valdība nav spējīga funkcionēt."(NRA) Gandrīz jāsaprot, ka Kalvītis Godmanim piedāvā izvēlēties sev vēlamāko galu — Godmanim ir iespēja patriekt Loskutovu, un tad viņu pašu, iespējams, patrieks tauta, vai arī — Godmanis var nepatriekt Loskutovu, bet tad viņu, iespējams, patrieks TP. Kalvītī, protams, būtu jēga ieklausīties. Taču tikai gadījumā, ja viņš būtu izpratis savas un savas partijas nepatikas cēloņus pret Loskutovu un KNAB. Un ja zinātu, ka viņa valdība bija spiesta demisionēt nevis Loskutova, bet valdošās koalīcijas aizvien pieaugošā cinisma dēļ. Kalvītis cilvēku uzticību zaudēja nevis tad, kad gribēja atbrīvot no amata KNAB vadītāju, bet jau pirms tam — mēģinot grozīt drošības likumus, atrodot un ievēlot Zatleru. Starp citu, Kalvīša valdība krita arī tāpēc, ka vairāki latviešu valodas vārdi ieguva jaunas nozīmes. Piemēram, zooloģiskais dārzs, pateicība, aploksne. Arī lietussargs. Turklāt Kalvītis, kurš pieprasīja un joprojām pieprasa KNAB vadītāja atkāpšanos, nekad nav ieteicis atkāpties, piemēram, savas valdības labklājības ministrei Dagnijai Staķei tad, kad Reģos — iestādē, par kuru viņa bija atbildīga, sadega 26 valsts aprūpē nodoti cilvēki. Analoģijas TP rindās nav tālu jāmeklē. Mareks Segliņš nu ir vīlies Loskutovā un uzskata, ka viņš KNAB vairs vadīt nedrīkst. Taču, kad atklātībā nonāca fakts, ka viņa paša pakļautībā esošajā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē tirgotas Latvijas pases, Segliņš neuzskatīja, ka PMLP priekšniekam Vilnim Jēkabsonam ir jāpamet amats. Starp citu, Kalvītis apstāklī, ka Loskutovs atklājis pārkāpumus savā iestādē un darījis tos zināmus, saskata nevis valstiski domājoša priekšnieka rīcību, bet gan iespēju ne vien tikt vaļā no Loskutova un varbūt arī Godmaņa, bet pie reizes sākt apdraudēt arī ģenerālprokuroru Maizīti. Intervijā NRA viņš vairākkārt atkārto: "Vai nu ģenerālprokurors iepriekš nav veicis pārbaudi, veicis pavirši, vai piesedzis Loskutovu." Vaicāts, kāpēc ģenerālprokuroram vajadzētu piesegt Loskutovu, kā vienu no iespējām min sabiedrības spiedienu — "neviens jau negrib būt nepopulārs". Ņemot vērā to, ka ģenerālprokurora darbs, kā arī viņa palikšana amatā no popularitātes nav atkarīga vispār, Kalvīša teiktais: "Ja tiek organizēti, mītiņi, aizstāvības grupas un mediju kampaņas, protams, jābūt ļoti spēcīgam un principiālam cilvēkam, lai nostāvētu pretim šādam spiedienam" liek domāt drīzāk par pašu sabiedrības neuzticības reitinga rekordistu, kurš joprojām ir ja ne gana spēcīgs vai principiāls, tad nekaunīgs gan, lai ar visu savu šausmīgo nepopularitāti atļautos palikt politikā. Tāpēc jāpadomā, ka varbūt vēl bīstamāka par nevēlēšanos būt nepopulāram ir nebaidīšanās par tādu kļūt. Ja politiķim ir vienalga, pēc kā izskatās tās lietas, kuras viņš kārto, tad viņa darba devējs, visticamāk, nav sabiedrība. Bet par Doma laukumu. Šodien avīzē ieraudzīju aicinājumu piedalīties Labestības dienas pasākumos: "Lai Deniss elpotu, nepieciešami 3760 lati." Lūk, arī tāpēc es gāju uz Doma laukumu, jo uzskatu, ka valdībai ir jādara viss, lai bērni Latvijā elpotu, dzirdētu, redzētu, jeb, vienvārdsakot, — dzīvotu. Un nevis jākārto lietas valdošo partiju interesēs.