Un, ja nu šajā faktā ir kāda loģiska samērojamība, tad tāda, ka bibliotēkas nepopularitāte ir piesaistāma varas pārstāvju nepopularitātei. Tāpēc šobrīd bibliotēkas idejas publiskā devalvācija (un tai noteikti par labu nenāca arī līgums par koncertzāles projektēšanu) ir tāda, ka to nevar mainīt ne ar izcilu skaidrošanas kampaņu, ne ar jaunu valdību, ne Saeimu. Tagad vairs tikai ar konkrētiem darbiem. Un tāda iespēja nu ir radusies. Šobrīd, kad būvdarbu reālās izmaksas Latvijā krīt straujāk, nekā to oficiāli fiksē Centrālā statistikas pārvalde, Gaismaspils cēlājiem ir radusies iespēja, pat neatsakoties no plānotās peļņas, celt bibliotēku lētāk. Laikam gan no biznesa viedokļa (vismaz pēc tā priekšstata, kas par biznesa kultūru izveidojies Latvijā) absurdi ir atteikties no tā, ko dod (bibliotēkas celtniecības izmaksas paredzētas koriģēt saskaņā ar oficiālo statistiku, nevis tirgus situāciju). Taču varbūt tieši tas, ko citā gadījumā sauktu par naivumu un ideālismu, šoreiz ir jāsaista ar nacionālo būvkompāniju godu celt Nacionālo bibliotēku. Proti, ar faktu, ka, ceļot šo būvi, nedrīkst necelt ideju. Un šobrīd tas nav celtniecības firmu sabiedrisko attiecību veiksmes jautājums. Tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk — varbūt vienīgais ceļš, kā bibliotēku atdot atpakaļ sabiedrībai. Proti, uzceļot to lētāk.
Laila Pakalniņa: Lūdzu, atdodiet bibliotēku!
Nepietiek ar to, ka Nacionālā bibliotēka nekļuva par pirmo objektu, kas atjaunotajā Latvijā tika uzcelts vēl pirms pirmajiem lielveikaliem. Tagad, kad to beidzot ceļ, cilvēki ir pārliecināti, ka tas tiek darīts nevis tāpēc, lai šajā zemē būtu vairāk gaismas, bet gan lai zagtu. Proti, notiek pilnīga ačgārnība — Gaismaspils tautai tiek uzspiesta.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.