Laila Pakalniņa: Māju un ideju cena

Rīgas domes saimniecības daļas vadītājs skaidro, ka lielas problēmas ēkai radot mitrais gaiss — koka durvis un grīdas mainot izmērus. Turklāt, sākoties rudens sezonai, dažās domes telpās no griestiem pilot ūdens. Izklausās vismaz tā, ka mums tagad ir jāmaksā par to, ka, tērējot miljonus, savulaik ir ne vien aizmirsts par to, kur Rīga atrodas, bet arī par to, ka ūdens domes strūklakā un ūdenskritumā izrādījies slapjš. Taču ar to vien nepietiek. No rātsnama tornīša atdalījušies vairāki betona gabali (arī it kā laika apstākļu — lietus un vēja — dēļ), tāpēc, lai novērstu Rīgas domes ēkas bīstamību, nācies tā remontam iztērēt 32 569 latus. Šo naudu, tāpat kā miljonus, par ko uzbūvēts spoku nams, kas maina izmērus un no kura atdalās betona gabali, mums neviens neprasīja — to paņēma tāpat. Savukārt, Latvijas Okupācijas muzejs nevar paņemt neko. Tas reklāmas laukumā vien aicina: "Laiks var izdzēst vēsturi mūsu atmiņā. Neļauj tam notikt." Muzeja mājaslapā īsi un skaidri nosaukti tā pastāvēšanas mērķi: atcerēties, kas notika ar Latviju un Latvijas tautu 50 gadu okupācijas varu valdīšanas laikā no 1940. līdz 1991.gadam; atgādināt pasaulei svešo varu nodarījumus Latvijas zemei un tautai; pieminēt bojāgājušos, cietušos un, bēgot no okupācijas varām, pasaulē izkliedētos. Taču diemžēl maldīgi ir iedomāties, ka šo mērķu īstenošanai Latvijā ir nodrošināts finansējums. Okupācijas muzeja darbība un eksistēšana vislielākajā mērā ir atkarīga no ziedojumiem. Tā, piemēram, jauno muzeja piebūvi gan finansē valsts, taču visam tam, kas atradīsies šai piebūvē , — tajā skaitā ekspozīcijas izveidei, multimediju iekārtu iegādei utt. — ,muzejam ziedojumos ir jāsavāc apmēram miljons latu. Un visam tur, protams, arī ir sava cena. Tā, piemēram, lai neaizmirstos tas, kā tika atgūta neatkarība, nepieciešams 8000 latu (kas ir mazāk nekā gada maksa par spraugu lāpīšanu Rīgas domes salīdzinoši jaunajā mājvietā), bet, lai atmiņā (un apziņā) saglabātos pirmā padomju okupācija, vajadzētu savākt 25 000 latu (ja kas — mazāk, nekā tērēts par to, ka rātsnama tornītis uzbūvēts pavirši). Cik var spriest pēc internetā pieejamās informācijas, valsts dotācija muzejam šogad veidojusi 20% no operatīvā budžeta, bet agrāk tā bijusi vēl mazāka. Par to, kas ir maz un kas ir daudz, lai valsts neļautu aizmirst, kas ar to ir noticis un tātad principā to, kāpēc tā vispār ir, liek domāt mājaslapā paustais teju prieks, ka 2005.gadā valsts muzejam piešķīrusi 55 640 latu. Jebkuru skaitli var salīdzināt ar jebkuru skaitli. Un pieņemsim, ka 1 143 453 latus budžeta līdzekļu, ko pagājušajā gadā norakstījusi (t.i., izmetusi) Rīgas lidosta, es te piesaucu tikai tāpēc, ka šīs summas parādīšanās presē vienkārši laikā sakrīt ar Okupācijas muzeja aicinājumu ziedot. Tā 759 576 latus valsts naudas lidosta izmaksājusi arhitektu kompānijai Projektēšanas birojs Arhis. Taču izrādījies, ka Arhis izstrādātais projekts neatbilst jaunajai lidostas attīstības koncepcijai, un minētā summa norakstīta. Tāpat kā 383 877 lati, kas iztērēti nepabeigtos celtniecības darbos, jo lidostai mainījies attīstības plāns. Atliek vien piebilst, ka šajā ziņā muzejā ieguldīt valsts līdzekļus būtu arī daudz drošāk — atšķirībā no lidostas attīstības koncepcijas izpratne par Latvijas okupāciju nevar mainīties. Mūsu nodokļi Okupācijas muzejam tiek tik, cik amatpersonas nolemj, savukārt apspriest ziedojumu struktūru, uz ko faktiski ir balstīta muzeja eksistence, varbūt nav visai ētiski. Jo muzejs var aicināt ziedot, taču nevar izdarīt secinājumus par tiem, kas neziedo. Teikt, ka Latvijas iedzīvotājs ir apmaldījies starp nepieciešamību ziedot gan bērnu slimnīcai, gan suņu patversmei, gan no vardarbības cietušu bērnu krīzes centram, gan vēžu slimnieku zālēm, gan, gan, gan.., protams, nevar — ja savos pienākumos apmaldās amatpersonas, viens cilvēks ar savu maku nevar sakārtot visas nesakārtotās lietas. Taču fakts, ka 15 gadu pastāvēšanas laikā tikai nepilni pieci procenti muzeja eksistencei un attīstībai nepieciešamo līdzekļu ir nākuši no Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem, bet pārējo saziedojuši trimdas latvieši un citi muzeja viesi, tomēr ļauj izteikt bažas par muzeja nākotni. Mēs visi zinām, ka ārzemēs dzīvojošo latviešu sastāvs mainās un, visticamāk, varētu nākties gaidīt ļoti ilgi, kamēr tie, kas aizlido ar lēto aviokompāniju lidmašīnām, gan finansiāli, gan idejiski būs gatavi ziedot lielas summas, lai netiktu aizmirsta Latvijas vēsture. Turklāt, jādomā, ka trimdā šobrīd nedzīvo vairāk miljonāru nekā Latvijā. Plikāki koki un tumšāki vakari mazāk vēsta par 18.novembra tuvumu nekā tas, ka mums aizvien biežāk saka — valsts esam mēs. Bet mēs esam arī bez teikšanas. Tāpēc jau ir sāpīgi sajust to, kas ar mums kā valsti notiek un ko ar mums kā valsti dara.