Laila Pakalniņa: Manieres

Etiķete un protokols profesionāļiem nekā apkaunot valsti. Un, ja prezidentam ir piecreiz grūtāk apgūt polonēzes soļus nekā citiem cilvēkiem, tad nekas cits taču neatliek, kā samaksāt deju skolotājam piecreiz vairāk. Vēlmi tikt pie (nepieciešamām) manierēm prezidentam tik tiešām nevar pārmest. Taču, tā kā Prezidenta kanceleja žurnālistiem nav sniegusi informāciju, kādu summu tā nākamgad gatavojas tērēt prezidenta deju stundām, galda un ģērbšanās kultūras uzlabošanai, atliek cerēt, ka situācijā, kad Godmanis par kafiju maksā pats un turpmāk apsolījies pat ēst par savu naudu, arī Zatlers varētu padomāt, vai savu manieru izkopšanu viņš kaut daļēji nevarētu segt pats. Vismaz to finansējuma daļu, kura acīmredzot veidojas no apstākļa, ka pasniedzējiem viņš ir specifiskāks klients nekā citi cilvēki. Tomēr, cik iespējams spriest no pieejamās informācijas, Prezidenta kancelejas darbiniekiem arī vajadzētu parūpēties par savām manierēm, kontaktējoties ar mediju pārstāvjiem. Jo no tām prezidenta publiskais tēls ir ne mazāk atkarīgs kā no paša prezidenta manierēm. Tā izvairoties sniegt informāciju par iepirkumu procedūrām un par 1600 latiem saņemtajiem pakalpojumiem, labā ziņa par to, ka Zatlers mācās dejot, kļuvusi vismaz par aizdomām, ka tiek šķērdēti budžeta līdzekļi. Taču, ja Prezidenta kanceleja būtu vienīgā, kam Latvijā varētu pārmest manieres slēpt un slēpties, tad varbūt Kalvītis vēl tagad būtu premjers, bet Zatlers nebūtu prezidents. Proti, vienīgā kļūda, ko koalīcija jebkad ir bijusi spējīga atzīt, ir komunikācijas trūkums ar sabiedrību. Tās dēļ no premjera amata esot bijis spiests atkāpties Kalvītis. Savukārt, ja valdošo partiju pārstāvji, komunikācijas nepieciešamību apzinoties, prezidentu meklēt nebūtu braukuši uz zoodārzu, bet atklāti apsprieduši kandidātus šim amatam un ņēmuši vērā sabiedrības viedokli, Zatlers, iespējams, tā arī būtu palicis ķirurgs. Taču ir, kā ir. Nepagāja ne gads kopš Kalvīša atkāpšanās, kad viņam radās iespēja nodemonstrēt, cik ļoti viņš ir sapratis, kāpēc tas tā notika. Proti, saulainā vasaras svētdienā — Pēterdienā, ko Saeima bija izvēlējusies par toreizējā KNAB vadītāja Loskutova atlaišanas dienu, un pie Jēkaba nama pulcējās ar deputātu manierēm neapmierināti cilvēki, Kalvītis, kurš sēdi kavēja, iemuka Saeimā pa sānu durvīm. Bet vēlāk turpināja komunicēt, apgalvojot, ka durvis, kas tiek atvērtas tikai īpašos gadījumos, izvēlējies, jo gribējis parunāties ar cilvēkiem — viņam sacīts, ka tur stāvot cilvēki. To, ka cilvēki stāv nevis tur, kur viņi stāv, bet gan pie sētas durvīm, iespējams, domāja arī visa Godmaņa valdība. Jo kā gan citādi izprast faktu, ka 7.oktobrī, kad pie valdības ēkas bija pulcējušies skolotāji, šoferi, policisti, ugunsdzēsēji, sociālās aprūpes darbinieki, kā arī valsts iestāžu un pašvaldību pārstāvji no vairākiem Latvijas rajoniem, ministri uz valdības sēdi nedevās pa ēkas ieejas durvīm, bet atcerējās Kalvīša manieri. Pieņēmums, ka viņi tā steidzās (darba kārtībā taču bija nākamā gada budžets), ka nevarēja pat paskatīties uz aptuveni tūkstoti cilvēku, neiztur kritiku. Kaut vai tāpēc, ka tas, ka pie valdības ēkas pulcēsies cilvēki, kas, tāpat kā strādājošie citās valstīs, piedalīsies akcijā Pasaules diena par cienīgu algu, bija zināms ļoti savlaicīgi. Tāpat kā fakts, ka piketam pret necienīgi zemu atalgojumu cilvēki sāks pulcēties stundu pirms Ministru kabineta sēdes — tātad pietiekami laikus, lai ministriem rastos iespēja ar cilvēkiem ja ne parunāt, tad vismaz sasveicināties un doties uz darbu pa ierastajām durvīm. Ja valdības pārstāvjiem un arī daudziem deputātiem, kas, piemēram, Loskutova atlaišanas dienā Saeimā bija teju vai iebarikādējušies un ārā nenāca visas dienas garumā, ir bail vai nepatīkami paskatīties uz cilvēkiem, kas nepiekrīt viņu rīcībai, vai ir vēl kāds iemesls, kāpēc viņi grib dzīvot un strādāt tā, it kā Latvijā nebūtu tādu cilvēku, kas par viņiem nav sajūsmā, tad rezerves ieejas un izejas ļoti ilgi viņiem nespēs palīdzēt. Par to, ko viņi paši un tuvā ziema nesīs cilvēkiem, valdības pārstāvji taču noteikti ir informēti daudz labāk nekā tie, kuri otrdien stāvēja uz ielas, tāpēc var iedomāties, ka, paturot savas līdzšinējās manieres, viņi rosinās citus paturēt arī savējās. Vēl vairāk — stipri ticams, ka cilvēki turpmāk pulcēsies biežāk, lielākā skaitā un pie visām durvīm. Tāpēc tiem, kuri šobrīd Latvijā ir pie varas, ir tikai divas iespējas — vai nu skatīties cilvēkiem acīs, vai norakties zem zemes ar visām Saeimas un valdības ēkām. Un starp tām pārvietoties pa tuneļiem. Jautājums tik — kā tādā gadījumā varēs tikt pie vēlētāju balsīm?