Piemēram, atliek vien iedomāties, ka noziedzīgiem grupējumiem varētu būt izdevīgi piesaistīt šādus it kā neesošus cilvēkus un secināt, ka tādus uzaudzināt nemaz nav tik sarežģīti. Nevajag cilvēku slēpt ne pagrabā, ne mežā. Viņam pat var ļaut iegūt izglītību, liedzot vien kārtot centralizētos eksāmenus. Turklāt, ja tagad, kad atklājies, ka vismaz diviem cilvēkiem (mātei, kam 16 gadu bijis atņemts bērns, un bērnam, kam 16 gadu ir bijusi atņemta māte) ir vardarbīgi salauzta dzīve, vēl arī noskaidrosies, ka personai, kas bērnu nolaupīja, tagad par to atbildība vairs nedraud, jo noziegumam iestājies noilgums, valsts var nokļūt noziedznieku atbalstītājas lomā. Jo tā tiks ļoti uzskatāmi pierādīts, ka vērtību sistēma, ko reāli ir spējīga aizstāvēt Latvijas valsts, ir kropla. Proti, ka bērnus laupīt var nesodīti.
Laila Pakalniņa: Neesošie
Par sešpadsmit gadus ilgušo traģēdiju, kurai nu kā televīzijas ziepenei seko līdzi teju visa Latvija, ir atbildīgi ne vien tie cilvēki, kas 1992.gadā pie pārtikas veikala nolaupīja pusotra mēneša vecu bērniņu, bet arī valsts. Tas, ka sešpadsmit gadu viens cilvēks ir dzīvojis (tostarp arī mācījies divās skolās) bez identitātes (ar viltus mātes izdomātu personas kodu un bez dzimšanas apliecības), nozīmē vēl arī to, ka amatpersonām nav pat nojausmas, cik šādu juridiski it kā neeksistējošu cilvēku šobrīd dzīvo Latvijā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.