Sanāk, ka bērnu tiesību speciālisti varētu justies apmierināti, ja Dāvida mamma (Latvijas pilsone) līdzinātos "tā saucamajām mātēm", kam bāriņtiesas atjēdz atņemt bērnu aprūpes tiesības tikai tad, kad viņu mazuļi nonāk reanimācijā, jo tad šai sievietei varbūt šķistu iespējams Dāvidu "atgriezt Vācijā", t.i., atstāt kaut stacijas uzgaidāmajā telpā.
Tāpēc izskatās, ka mazā Latvijas pilsoņa un viņa mammas dzīvi traģēdijā ir ar mieru pārvērst nevis Hāgas konvencija, kura gadījumu, kad bez viena vecāka piekrišanas bērns tiek aizvests uz citu valsti, traktē kā bērna nolaupīšanu, bet gan fakts, ka Latvijā, kā izrādās, nav nevienas institūcijas, kas iestātos par Dāvida interesēm. Varētu domāt, ka tas pilnīgi noteikti būtu jādara vismaz BĢLM, jo bērns un viņa interešu aizstāvība taču ir tās pastāvēšanas galvenā jēga. Taču izrādās, šādos gadījumos BĢLM pat necenšas saprast, kā vajadzētu rīkoties bērna interesēs, bet gan "ieņem neitrālu pozīciju, neaizstāvot vienas vai otras puses intereses" (ministrijas starptautiskās sadarbības nodaļas vadītājs Agris Skudra).
Tāpēc, ja viens četrgadīgs Latvijas pilsonis tagad ir jāsūta prom uz Vāciju, kur viņam, visticamāk, klātos daudz sliktāk nekā ar mammu Latvijā, tad vispirms ir jālikvidē BĢLM.