Laila Pakalniņa: Pārlīmēsim karodziņus?

Nomainoties paaudzēm, izlasē ir notikusi arī tās nacionālā sastāva maiņa - Latvijas komandā beidzot spēlē daudz latviešu. Ir izauguši tie Atmodas laika bērni, kurus vecāki, ticot nacionālām idejām arī sportā, sāka vest uz hokeja treniņiem deviņdesmitajos gados. Un nu jau ir aizgājis tik tālu, ka Valsts valodas centrs pēc preses konferences, kurā Oļegs Znaroks aicināja visus runātājus lietot tādu valodu, kuru saprot viņš, nosūtījis izlases vecākajam trenerim ielūgumu uz pārrunām. Saskaņā ar izmaiņām Valsts valodas likumā arī sporta treneriem tagad jāzina latviešu valoda noteiktā līmenī. Bet LHF prezidents Lipmans ir pārliecināts, ka VVC nav tiesību izsaukt Vācijas pilsoni (proti, Znaroku, kurš dzimis Čeļabinskas apgabalā, astoņdesmitajos gados pārcēlies uz Latviju, bet no viņam piešķirtās Latvijas pilsonības atteicies 2001.gadā) uz pārrunām un ka izlases trenerim nav jāzina latviešu valoda. Likumā gan teikts - ja treneris ir ārzemnieks, viņam vai nu jāprot latviešu valoda, vai jānodrošina tulkojums. Taču, ja papildinot izlasi ar spēlētājiem no Krievijas, izdotos atjaunot Latvijas hokeja krievisko garu, Lipmans varētu vismaz teikt, ka Valsts valodas likuma prasības ir absurdas, jo kāpēc gan krievam ar krieviem runāt latviski? Turklāt gadījumā, ja Latvijas izlases cerības tiktu saistītas ar Krieviju, iespējams, Lipmanam mazāk pārmestu viņa vārgo interesi par bērnu un jaunatnes hokeja attīstību Latvijā. Tad gandrīz loģiskāks kļūtu Latvijas valsts atbalsts bērnu hokeja komandām Krievijā. Bet Latvijā viss varētu palikt kā līdz šim - finansiālā atbildība par hokejistu izaudzināšanu paliktu uz vecāku pleciem un mazāk turīgu cilvēku atvasēm durvis uz hokeju joprojām būtu slēgtas. Nu kāpēc gan Lipmans un citi Latvijas hokeja dzīves konstruktori lai neaizrautos ar ideju par Latvijas izlases potenciāla meklēšanu Krievijā? Tāpēc ka, pat apgalvojot, ka runas par sportu ir jāšķir no runām par tiem neatkarības ideāliem, kāpēc Latvija (un līdz ar to arī Latvijas izlase) vispār pastāv, nav iespējams pierādīt, ka līdzijušana nacionālās izlases startam nav saistīta ar patriotismu un ne ar ko neatšķiras no gladiatoru cīņas vērošanas. Par savējo nevar pataisīt vienkārši ar karodziņa pielīmēšanu, pat ja eksemplārs iegādāts par valsts naudu. Jo pretējā gadījumā jau sen būtu bijis vērts padomāt par vairāku Kenijas skrējēju, Ķīnas galda tenisistu, Norvēģijas biatlonistu, Austrālijas peldētāju utt. naturalizāciju. Par to, lai, neraugoties ne uz ko, Latvija uzvarētu vienmēr.