Protams un diemžēl — ar to, ka pasaulē kādā skolā jau atkal noticis slaktiņš, kas beidzas ar gados jauna slepkavas pašnāvību, vairs nevienu nepārsteigsi. Un, lai gan cilvēki pasaka "Ārprāts!", visdrīzāk viņus tas vairs nešokē. Un tā īsti pat nešokē arī tas, ka labi zināmā luga par šaudīšanos skolā šoreiz iestudēta Somijā — ne vien ļoti tuvā zemē, bet klusā, mierīgā, drošā valstī, pēc kuras izglītības sistēmas sasniegumiem Latvijai vien tiekties un tiekties. Šoka laikam mums pietika tikai vienai reizei, kad 2002.gada rudenī 19 gadu vecs ķīmijas students Helsinku piepilsētas lielveikalā sarīkoja sprādzienu un nogalināja septiņus cilvēkus (sevi tai skaitā). Toreiz "kāpēc?" bija īpaši izmisīgs, jo solīja atbildi arī uz jautājumu — ja jau Somijā, tad tiklab arī Latvijā, vai tomēr tikai Somijā?
2006.gada oktobrī faktiski formālais jautājums, vai tas, kas iespējams citur, ir iespējams arī Latvijā, tika atcelts Ventspils 1.ģimnāzijā. 10.klases skolēns atnāca uz skolu ar diviem nažiem, sadūra četrus savus skolas biedrus un aizgāja atpakaļ uz mājām sēdēt pie datora. Ar to arī tika apliecināts — mūsdienās Kauja pie Knipskas, iespējams, beigtos citādi. Tiesa un par laimi — Ziloņa (Gasa van Santa filma par notikumiem ASV Kolumbainas skolā, no kuras Ventspils puisis teicās guvis iedvesmu) latviskā adaptācija neizvērtās par tādu traģēdiju kā pirmavots. Grieztās un durtās brūces neapdraudēja cietušo dzīvības.
Taču ne jau tas ir iemesls, kāpēc diskusijām par to, ko tagad — pēc divām apšaudēm skolās nepilna gada laikā — Somijā darīt, mēs atļaujamies sekot no tik liela un neemocionāla attāluma. Un, ļoti iespējams, arī tas nav galvenais iemesls mūsu "garlaicībai", ka mums šķiet, somu norādītās problēmas — nepietiekami stingra ieroču uzraudzība, vardarbība internetā, psihologu trūkums skolās — tikai daļēji varētu būt attiecināmas uz Latviju.
Manuprāt, iemeslu tam, kāpēc Somijā (vismaz Somijas skolās) šobrīd cilvēki izjūt nospiestību un krīzi, kas Latvijā atbalsojas kā visai atsvešināts skats uz notikušo, stāstot par to, kā ir tagad, Dienai ļoti precīzi atklājusi Kauhajoki pamatskolas (ne arodskolas, kur notika apšaude) direktore. Proti, tagad ir nepieciešams izskaidrot situāciju, kuru nav iespējams izskaidrot.
Iepriekš sagatavotā atvadu vēstulē 22 gadus vecais arodskolas audzēknis esot rakstījis, ka viņš ienīst cilvēci. Taču, lai cik iespaidīgi (un vismaz kaut ko izskaidrojoši) tas pašlaik liktos, patiesībā jau ienīst cilvēci ir tikpat neiespējami, kā to mīlēt. Tomēr vārdi nav zvirbuļi, it īpaši, ja tie rakstīti pirms nāves — savas un desmit citām.
Un tālāk, man šķiet, mēs — gan Somijā, gan Latvijā — zinām, ko mums teiks. Nepieciešamībā izskaidrot neizskaidrojamo tiks meklēts, vai tikai slepkavam nav bijusi grūta bērnība, vai tikai viņš nav cietis no vardarbības, vai tikai skolas biedri nav viņu atstūmuši, ņirgājušies par viņu utt. Jo, protams, visvieglāk ar teju matemātisku loģiku būtu notikušo izskaidrot tā, ka dots devējam atdodas. Jā, pārlieku nesamērīgās proporcijās. Un tomēr.
Tiesa, no Mati Juhani Sāri upura tēlu, neraugoties uz mēģinājumiem to izdarīt, tā arī nav izdevies radīt. Draugi un skolotāji viņu raksturojuši drīzāk kā "parastu, diezgan simpātisku". Vismaz pagaidām arī bērnības brūces nav atklātas: puisis esot uzaudzis mazā pilsētiņā, viņa māte — uzņēmēja, tēvs strādājis armijas ieroču noliktavā.
Taču pat tad, ja gadījumā tiktu atklāts kāds Mati pāridarītājs, ar kuru puisis pēcāk personificējis cilvēci, kam atriebies, šaujot uz skolas biedriem, mēs nenonāktu tuvāk atbildei uz jautājumu, kas jādara, lai slaktiņi skolās nenotiktu (jo nevar taču būt tā, ka apšaudes skolās ir nenovēršamas tāpēc, ka nav iespējams novērst visus pāridarījumus bērniem un jauniešiem). Tomēr ar kaut ko ir jāsāk. Kaut kas droši vien ir jāmācās no tā, ka aizvien jauni uzbrucēji skolām stāsta, ka viņi iespaidojušies no notikumiem ASV. Tātad kaut kas nav kārtībā ar to, kā tiek izstāstītas šīs traģēdijas. Tāpat kā pilnīgi noteikti kaut kas nav kārtībā ar to, kā tiek stāstīta Kauhajoki traģēdija. Proti, interese par slepkavu aizstājas priekšā žēlumam par upuriem jeb, citiem vārdiem sakot, cilvēcībai. Pagājušās nedēļas beigās Somijas policija paziņoja, ka ir noskaidroti visu desmit skolā bojāgājušo vārdi, taču tā tos neizpaudīs. Droši vien šādai policijas rīcībai ir kādi apsvērumi. Taču cilvēkiem, arī svešiem cilvēkiem, pēc notikumiem Somijā bija jāraud, skatoties konkrētu jaunu cilvēku attēlos, nevis atkal un atkal ziņu raidījumos jāredz "diezgan simpātiskais" šāvējs, kurš YouTube video visai pasaulei draud ar ieroci. Jo jebkurā gadījumā brīdinājums — nedari pāri, jo var nākt atriebība, — ne vien neiztur morālu kritiku, bet "slimības" gadījumā var tikt izlasīts arī no otra gala (vari atriebt, ja tev dara pāri). Tāpēc, visticamāk, par slepkavām būtu jāinteresējas mazāk, bet par nonāvētajiem jāraud vairāk.